Viņš vada vienu no lielākajiem un modernākajiem mēbeļu ražošanas nozares uzņēmumiem Latvijā. Pašlaik uzņēmumā ar piecām ražotnēm - Vaiņodē, Viļakā, Valmierā un divām Tukumā - nodarbināti 600 strādājošo. Uzņēmums veiksmīgi attīstījies, sadarbojoties ar mēbeļu tirgotājiem, dažādu katalogu veidotājiem un atrodot noieta tirgus Vācijā, Somijā, Dānijā un ASV. Pirms diviem gadiem Daiļrade Koks izgatavojis grāmatu plauktus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, tomēr Latvijā šis uzņēmums realizē tikai nepilnus 10% kopējā saražotā apjoma. Tā iemesls ir vietējā tirgus nelielie mērogi un zemā pirktspēja.
Mērķtiecīgs plāns
SIA Daiļrade Koks pamatdarbība ir mājas, bērnu, biroja un publiskās vides mēbeļu ražošana, nodrošinot produkta izgatavošanu, montāžu, iepakošanu un piegādi pasūtītājam. Uzņēmuma dibinātājs Andris Jansons atceras pirmsākumus pagājušā gadsimta 90. gados, kad, ieguldot privātos līdzekļus un vēlāk privatizējot valsts daļu, tika apvienotas trīs ražošanas apvienības Daiļrade struktūrvienības. «Padomju laikos Daiļrade bija liels uzņēmums, kas ražoja suvenīrus no dzintara, zelta, sudraba, keramikas, ādas un koka - 90% noieta tirgus bija visa bijusī Padomju Savienība. XX gadsimta 90. gados tirgus bruka, uzņēmumam sāka zust ekonomiskais pamats, bet cilvēki ar prasmīgām rokām bija gatavi turpināt strādāt,» stāsta A. Jansons un turpina: «Mēs uz šīs suvenīru ražotnes bāzes sākām veidot mēbeļu ražotni. Apvienojām trīs ražotnes Vaiņodē, Pļaviņās un Siguldā, kas tolaik bija neatkarīgas, bet jau iekļuvušas parādos. Tika uzrakstīts projekts G24 - piesaistījām nedaudz līdzekļu, bet arī bijām vieni no nedaudzajiem, kas šo naudu atdeva. Uz šī pamata tika izveidota Daiļrade Koks.»
Jau pirmsākumos uzņēmums noteica mērķi ražot mēbeles eksportam, taču ne uz Krieviju, bet uz rietumu valstīm. «Tas bija mērķtiecīgs plāns. Sākām veidot pirmos modeļus - tie tajā laikā bija nelieli izstrādājumi, piemēram, plaukti, skapīši. 1994. gadā Latvijā bija visi ekonomiskie priekšnoteikumi, lai attīstītos - lēti izejmateriāli, lēti energoresursi un lēts, bet kvalificēts darbaspēks. Cilvēki bija ar prasmīgām rokām. Tas bija ekonomiskais pamats, uz kura sākt būvēt uzņēmumu,» norāda A. Jansons.
Uzņēmuma sekmīgo attīstību ietekmēja arī divi citi faktori - viens no tiem bija tālredzīgs lēmums uzsākt mēbeļu furnitūras vairumtirdzniecību Latvijā, otrs saistīts ar vācu kataloga Otto pārstāvniecības nodibināšanu Rīgā. Šis pasta katalogs joprojām ir viens no lielākajiem Daiļrade Koks produkcijas pircējiem. «Otto bija viens no pirmajiem mūsu sadarbības partneriem ārzemēs, bet nekas jau nenāca uzreiz. Vispirms bija jāsaprot, kā pielāgoties pircēja prasībām dizaina, kvalitātes, iepakojuma ziņā, un jāmācās bija ātri. Izprotot pircēja vēlmes, sadarbība kļuva auglīga,» stāsta A. Jansons.
Izvēlējās stabilu segmentu
Ja ražotājs grib veiksmīgi pārdot savu produkciju, jāiet laikam līdzi, norāda A. Jansons. «Mēbeļu ražošanu var salīdzināt ar modi. Pirms pieciem gadiem kleitām bija modē viena krāsa un piegriezumi, tagad modē ir citi. Ar mēbelēm ir tāpat. Varbūt tas nenotiek tik uzskatāmi un ātri, bet ir modes noteicēji - tā pati Milāna vai Eiropā lielākā Ķelnes mēbeļu izstāde. Arī citās valstīs pastāv mēbeļu modes tendences, kas nosaka materiālus, apdari, faktūru, formu. Mēbeļu ražošanas industrijā nav iespējams sekmīgi darboties, nesekojot līdzi aktualitātēm un jaunumiem,» uzsver A. Jansons.
Daiļrade Koks mēbeles izgatavo no masīva priedes un bērza koka, no krāsota MDF materiāla un finierētas skaidu plātnes. Arī materiāls var būt viena no tendencēm, kas nosaka tirgus pieprasījumu. Piemēram, Eiropā pēdējā laikā priedes koks ir izgājis no mēbeļu modes. Tas gan nenozīmē, ka ražošanā to vairs neizmanto. Piemēram, Vācijā priedes koka mēbeles pērk joprojām, savukārt Skandināvijas valstīs priekšroku dod bērzam, finierētiem funkcionālajiem interjera priekšmetiem. Individuālo pircēja gaumi veido gan attiecīgajā valstī pastāvošās tradīcijas, gan valdošās modes tendences, gan dizaineri, izstādes un publiskais sektors un tam arī strādā ražotāji.
Taujāts, vai arī Latvijas tirgum raksturīgas kādas nacionāli specifiskas, vietējo dizaineru noteiktas modes tendences, A. Jansons salīdzina tirgus apjomus: «Latvija ir daudz par mazu, lai vietējam tirgum lielražošanā izstrādātu speciālu dizainu. Tendences nosaka lielās pasaules valstis un lielie tirgi. Ja grib radīt kaut ko specifisku Latvijai, pretī ir jābūt ražošanas apjomam. To nodrošina pirktspēja, bet tā Latvijā ir neliela. Pie mūsu 19 miljonu apgrozījuma Latvijā pārdodam zem 10% no saražotā. Mēs strādājam vairumpircējiem un veikalu ķēdēm rietumvalstīs.»
Pašlaik Daiļrade Koks lielākie sadarbības partneri ir Vācijā, ASV un Skandināvijā. Piemēram, Amerikas tirgum tiek ražotas bērnu mēbeles pēc šīs valsts dizaineru izstrādāta pasūtījuma. «Bērnu mēbelēm sākām pievērsties 2008. gadā, kad Latvijā sākās krīze. Pārdomājām, kurā segmentā noiets turpinātos daudzmaz stabili, un attīstījām stratēģiskos virzienus tieši bērnu mēbeļu ražošanā. Kopš tā laika šajā nozarē tiešām esam guvuši panākumus,» gandarīts ir A. Jansons.
Piesaistīt darbam ražošanā
Savā 22 gadu pastāvēšanas vēsturē uzņēmums ir izgājis cauri dažādiem periodiem. «2004. gadā tika paplašināta ražošana, iegādājoties meitasuzņēmumu Valmieras mēbeles, bet 2007. gadā, tā sauktajos treknajos gados, bijām spiesti aizvērt ražotni Siguldā, kaut gan bija ļoti daudz pasūtījumu. Kļuva neiespējami uzturēt ārprātīgo algu kāpumu, kas nebija segts ar ražīguma pieaugumu, un ražošana nesa zaudējumus. Lai vispār noturētu strādniekus, ražošanā nācās konkurēt ar stroikām un algu maksātājiem aploksnēs, kadru mainība bija kosmiska. Mēs kļuvām par savdabīgu «mācību kombinātu» - cilvēks atnāk, mēs viņu nedaudz apmācām, bet pēc dažiem mēnešiem viņš jau ir prom un nāk nākamais. Šajā ziņā krīze nāca kā atpestīšana, viss nostājās savās vietās,» saka A. Jansons.
Kā tos laikus ilustrējošu piemēru uzņēmējs min kāda dāņu investora Latvijā izveidotu mēbeļu ražošanas uzņēmumu, kurš nebankrotēja, bet pieņēma lēmumu aizvērt uzņēmumu, jo vairs nesaskatīja perspektīvu: «Patiesībā viņiem vajadzēja paciesties tikai gadu, tad situācija būtu noregulējusies citādi, bet pirms krīzes bija laiks, kad valstī neko nevajadzēja ražot - vajadzēja tikai būvēt dzīvokļus, pirkt un pārdot nekustamos īpašumus un šiverēt ar banku pakalpojumiem. Tagad tajā nozarē tukšums, bet bija vairāki simti darba vietu. Tomēr viss mainās, krīze beidzās, un mūsu stratēģija attīstīt ražošanas bāzi attaisnojās.»
2011. gadā uzņēmums tika paplašināts, iegādājoties ražotni Tukumā. «Atpirkām no bankas bankrotējušu ražotni un izveidojām jaunu meitasuzņēmumu Tukuma mēbeles. No nulles nācās veidot jaunu kolektīvu, apmācīt strādniekus, meklēt jaunus klientus. Šobrīd Tukuma ražotnē strādā jau aptuveni 200 darbinieku, ļoti daudz uzmanības pievēršam apmācībām un kvalitātes kontrolei,» uzsver A. Jansons.
Uzņēmējs ir pārliecinājies - jaunieši vēlas apgūt galdnieka profesiju. «Ja mums pretī būs ekonomiskā bāze, ja varēsim atrast labus pircējus un pietiekami labi apmācīt savus darbiniekus, lai nodrošinātu darba kvalitātes līmeni, tad varēsim samaksāt konkurētspējīgu algu un būs arī darbinieki. Tas ir kā noslēgts loks, kurā ieiet ir grūti, bet to ir jāspēj uzturēt,» uzskata uzņēmējs un norāda uz vienu no problēmām Latvijā - cilvēku nevēlēšanos strādāt ražotnēs. «Taču labi darba apstākļi, labs atalgojums, saredzami darba augļi un izaugsmes iespējas piesaista darbiniekus. Visiem nav jābūt inženieriem, turklāt mēbeļu ražošanā bija un būs augsts roku darba īpatsvars. Mēs labprāt pieņemam jauniešus praksē - lai nāk, pamācās un saprot, jo realitāte praksē ir cita nekā tikai teorētiskos pieņēmumos,» norāda A. Jansons.
Lielu iespēju zeme
Latvijā kopš šī gada lielie uzņēmumi vairs nesaņems Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu atbalsta līdzekļus, lai piedalītos starptautiskajās izstādēs. A. Jansons ir neizpratnē: «Mums nav milzīga apgrozījuma, bet lielo uzņēmumu sarakstā iekļūstam tāpēc, ka ir daudz darbinieku. Vairākus gadus bija veiksmīga sadarbība ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), braucām uz lielajām izstādēm Ķelnē, Stokholmā, un tā bija iespēja satikt pircējus. Bija prieks par valsts atbalstu, jo mēs tomēr dodam darbu daudziem cilvēkiem. Tagad valsts atbalsta tam vairs nav, un, manuprāt, tas nav pareizi.»
Uzņēmējs uzskata - mēbeļu nozarē Latvija ir no tām jaunajām ES valstīm, kura spiesta konkurēt ar sev līdzīgām valstīm. «Esam Austrumeiropas zona, kur algu līmeņi nav salīdzināmi ar vecajām Rietumeiropas valstīm. Taču tās ir arī iespējas piesaistīt investorus un audzēt ekonomiku. Valstij jābūt pietiekami gudrai, lai varam pozitīvi izcelties ar savu algas nodokļu sistēmu un kā valsts sekmīgāk konkurēt par investīciju piesaisti, jo pašlaik esam izdevīgā ekonomiskajā situācijā,» savu viedokli pauž A. Jansons. Turklāt tas attiecas ne tikai uz mēbeļu nozari. Viņš turpina: «Ja raugāmies uz globālajām tendencēm, tie uzņēmumi, kas savulaik izvietoja ražošanu Ķīnā, tagad meklē iespējas atgriezties Eiropā. Savukārt Skandināvija, Vācija savās zemēs grib saglabāt tirdzniecības nišu, bet lētākās zemēs Austrumeiropā nodrošināt izejmateriālu sagatavi, pusfabrikātu piegādi. Šīs divas plūsmas notiek nepārtraukti, un tās ir mūsu iespējas. Nosacījums vienas vai otras valsts izvēlei, kur izvietot savu ražotni vai pasūtījumus, ir ekonomiskais izdevīgums - kur labāka nodokļu politika, pretimnākošākas pašvaldības un valdība ar savu atbalstu. Valdībai, kā arī LIAA būtu nenogurstoši jāstrādā, lai likvidētu šķēršļus uzņēmēj- darbībai.»