Krampjiem var būt ļoti dažādi cēloņi: daži no tiem - saindēšanās, aknu, nieru slimības, pazemināts vai paaugstināts cukura līmenis asinīs, elektrolītu līdzsvara izmaiņas, anēmija, galvas traumas, encefalīts, trieka, smadzeņu audzēji un daudzi citi cēloņi. Kā redzams, krampju cēloņi var būt gan saistībā ar smadzenēm, gan ar ārpus smadzeņu iemeslu dēļ.
Par epilepsiju runā, tikai ja ir novērotas vairākas smadzeņu darbības traucējumu radītas krampju lēkmes. Pēkšņa krampju lēkme sunim var izskatīties diezgan biedējoša. Kā rīkoties krampju gadījumā?
Tipiska lēkme sākas ar to, ka suns kļūst nervozs un uzbudināts, nesaprotot, kas notiek. Daži suņi meklē glābiņu pie saimnieka, daži cenšas noslēpties. Tad suns sāk trīcēt, acis pārgriežas un suns zaudē saikni ar apkārtni - nereaģē uz saimnieka balsi vai pieskārienu. Trīcēšana kļūst stiprāka, un suns paliek stīvs un pakrīt - parasti uz sāna, un kājas sāk konvulsīvi raustīties. Žokļi var būt sakosti vai arī izdarītas košanas kustības. Var būt siekalošanās. Parasti šī fāze ilgst līdz 1-2 minūtēm. Tad suns lēnām sāk atgūties. Pēc lēkmes suņi elso un izskatās zaudējuši orientāciju. Daudzi suņi pēc lēkmēm noguļ samērā ilgu laiku.
Kā rīkoties krampju lēkmes gadījumā? Pats galvenais - saglabāt mieru. Ja suns nokritis vietā, kur tas var savainoties (piemēram, pie trepēm vai asiem mēbeļu stūriem), maigi pavirziet viņu tālāk vai uzmanīgi aplieciet sunim apkārt segas un spilvenus. NEKAD sunim lēkmes laikā nedrīkst mēģināt turēt mēli vai bāzt mutē kādus priekšmetus - tas var beigties slikti gan sunim, gan saimniekam. Lēkmes laikā suns var sakost savu mēli, bet nekad nevar to norīt. Vispārējs ieteikums ir lēkmes laikā būt sunim tuvumā, bet neskarties klāt.
Vairums lēkmju pāriet 10-60 sekundēs. Parasti lēkmes nerada tiešus draudus dzīvībai, bet, ja nekas tamlīdzīgs agrāk nav novērots, tad jākontaktējas ar veterinārārstu par turpmāko rīcību - vai jādodas uz klīniku tūlīt vai nē. Ja lēkme ir ilgāka par piecām minūtēm vai arī 24 stundās ir trīs vai vairākas lēkmes, rodas dzīvībai bīstama situācija un nekavējoties jāmeklē veterinārārsta palīdzība. Visbiežāk, nokļūstot klīnikā, lēkme jau ir beigusies un veterinārārstam nākas paļauties tikai uz saimnieka situācijas aprakstu. Praktisks ieteikums, lai veterinārārstam atvieglotu diagnostikas procesu - nofilmējiet lēkmi - vizuālā informācija būs daudz vērtīgāka nekā saimnieka nesakarīgs stāstījums. Veterinārārsts veiks pilnu klīnisko un neiroloģisko izmeklēšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā - asins analīzes.
Ja krampju lēkmes ir bijušas vairākas, iespējams, tiks veikta arī padziļināta diagnostika - mugurkaula kanāla šķidruma izmeklēšana, datortomogrāfija vai cita izmeklēšana. Ja izmeklēšanas rezultātā atklājas, ka krampjiem ir ārpus smadzeņu iemesls (piemēram, saindēšanās, aknu, nieru slimības u. c.), tad ārstē primāro slimību. Ja cēlonis ir smadzenēs, tad ārstēšanas iespējas ir ļoti atkarīgas no diagnozes un slimības smaguma. Epilepsijas lēkmes daudziem suņiem var labi kontrolēt ar zālēm. Vairums veterinārārstu neiesaka sākt zāļu lietošanu, ja lēkmes ir retāk kā reizi mēnesī.
Ārstējot epilepsiju, saimnieka uzticēšanās veterinārārstam ir īpaši svarīga, jo sākotnēji zāļu iedarbība var nebūt optimāla. Katram dzīvniekam jāpiemeklē individuāla deva un/vai zāļu kombinācija. Mūsdienās daudzi dzīvnieki ar epilepsiju vai lēkmēm var nodzīvot ilgu mūžu paralēli papildu raizēm, sagādājot saimniekiem arī daudz prieka.
*Universitātes Vetfonds veterinārārste