Sociālās pārmaiņas sākas no brīža, kad cilvēki sarunājas, nevis izolējas profesionālajās kopienās. Parlamentārā demokrātijā prezidentu izvēlas parlaments, zinām, ka tas ir politiskais tirgus, ar ko jārēķinās. Domāju, ka Saeimas deputātiem jāieklausās to cilvēku viedoklī, kuri intensīvi domā par šiem jautājumiem. Jāsaprot, ka daudz nosaka ne tikai pirmo personu politiskais kapitāls, izglītība, retorikas iemaņas, bet pirmām kārtām cilvēciskais, psiholoģiskais un sociālais raksturs, kas nosaka spēju altruistiski darboties kopējā labuma vārdā.
Kas ietekmē šo sociālo raksturu?
Ģimene, bērnība, audzināšana.
Latvijā trešdaļu bērnu audzina vientuļās mātes - vai tam ir nozīme jaunā cilvēka rakstura veidošanās procesā?
Vienmēr daudz nosaka personības attīstības izrāviens. Ir daudz cilvēku ar ļoti dramatisku, sarežģītu bērnības pieredzi, taču vēlāk viņos mēdz atvērties otrais sociālais raksturs un viņi spēj dot atpakaļ sabiedrībai visu, ko ir sasnieguši. Taču, jā - mūsu sociālā struktūra ir ļoti čagana, un tas ir atsevišķas sarunas vērts temats.
Ko Lieldienu brīvdienās katrs varētu sākt darīt lietas labā?
Lieldienas ir atmoda dabā, un aicinu cilvēkus svētkos parunāt radu lokā par to, kāpēc esam nācija, kurai nepārtraukti jāatmostas. Kāpēc esam kā Saulcerīte, kas ik pa laikam aizmieg stikla kalnā, bet, kad viņu atbrīvo, viņai visu laiku pietrūkst Antiņa gredzena pirkstā, kas viņu padarītu dzīvu un darbīgu? Kāpēc mēs aizmiegam un novēršam uzmanību no tā, kas ir mūsu acu priekšā? Man ik pa laikam ir sajūta, ka Latvija izzūd, un katru rītu mostos un priecājos, ka mums ir tāds brīnums kā brīva valsts. Trauksmes vietā jāliek atbildības sajūta.
Fotogrāfs Jānis Deinats savas jaunākās izstādes prezentācijā izteicās, ka mūsdienu cilvēks vairāk dzīvo paralēlajā jeb virtuālajā, nevis reālajā pasaulē. Varbūt šī ieurbšanās viedo ierīču ekrānos arvien novērš no būtiskā jau tā sadalīto uzmanību?
Tieši tā - pasaule ļoti mainās, un mūsu uzmanību pie lielām pārmaiņām speciāli novērš. Vienus paņem ar narkotikām, citus - ar narcisma kultu, ar selfijiem un savas dzīves nepārtrauktu dokumentēšanu, aplūkošanu un citu apjūsmošanu, trešos vēl ar kaut ko, lai pazustu viengabalainības sajūta. Kad esam ar savām domām, ar grāmatām, mierīgām sarunām starp domubiedriem, varam pietuvoties viengabalainākam redzējumam. Taču mūsdienu pasaule nav ieinteresēta, lai mums tāds būtu, tā vēlas mūs iemidzināt un aicināt patērēt. Un tā ir katra paša atbildība - vai viņš ļaujas tikt vadīts. Mēs neesam nolemti. Cilvēki gan mēdz izvēlēties aiziet pie kāršu licējām, paskatīties kādu filmu, lai iegūtu references, kā domāt un rīkoties. Vienmēr meklējam tās ārpusē.
Mikroblogošanas vietne Twitter daudziem kļuvusi par nozīmīgu referenču avotu.
Jā, tomēr es neticu šādai zibenīgai saziņai, jo tā traucē cilvēkam apdomāties. Informācijas aprites ātrums ir viena no modernās sabiedrības lielākajām problēmām. Kā rāda mūsu pētījumi, sabiedrībā nav izrunāts tas, kas ar mums noticis XX gadsimta garumā. Nepatika pret turīgiem cilvēkiem un veiksminiekiem Latvijā kaut kādā ziņā nāk no šī neizstāstītā stāsta. Tāpat katram arī jāuzdod jautājums sev - ko esmu izdarījis, lai pelnītu vairāk, lai mana ģimene būtu pārtikušāka, cik esmu bijis ieinteresēts savā izglītībā? Īpaši tiem cilvēkiem, kuri kurn, ka padomju Latvijā bija labāk. Ko viņi ir izdarījuši, lai dzīvotu kā šodienas eiropieši? Tomēr vairāk dzirdu padomju cilvēku saucienus - valsts kā māte negādā par mani!
Vai šie cilvēki neilgojas pēc kāda pārliecinošāka līdera jeb gana, kā tas ir reliģiskajā simbolikā?
Domāju, ka ilgas pēc stingras saimnieka rokas raksturīgas posttotalitārisma valstīm, un tās ir aplamas. Piemēram, es ilgojos pēc intelektuālāku cilvēku klātbūtnes mūsu valsts pārvaldē, taču Latvijā tas netiek veicināts. Šis laikmets kopumā nav domāts stiprām personībām. Atcerēsimies, ka Kārlis Ulmanis viens pats bija uzņēmies atbildību par Latvijas valsti un 1939.-1940. gada notikumi ir kas tāds, kam, domāju, neesam tikuši pāri. Ja būtu bijusi parlamentāra republika, varbūt diskusiju ceļā būtu izkristalizējies, ka vajadzēja toreiz pretoties. Varbūt tas mums liedz iet uz priekšu, jo neesam tikuši galā ar šo traumu? Vienlaikus jāapzinās, ka nedrīkstam ilgstoši būt vājais ķēdes posms starp Baltijas valstīm, kāds esam pašlaik. Latvijā dzīvo cilvēki, kuri slēpti vai atklāti ir nelojāli valstij. Ir vajadzīgas pirmās personas, kas spētu argumentēti runāt ar šo aizvainoto sabiedrības daļu un izskaidrot situāciju.
Ar pārdomu vērtām un iedvesmojošām frāzēm pie varas pašlaik esošo pirmo personu runas vairumā gadījumu neizceļas.
Šo uzrunu kultūra politiskajā dienaskārtībā ir tāda, ka ir speciāli cilvēki, kuri tās sagatavo. Taču Latvijas gadījumā - mums bijis tik liels pārrāvums demokrātijā un politiskās kultūras veidošanā, ka pirmajām personām vajadzētu rakstīt un norunāt runas pašām. Tie ir ļoti svarīgi vēstījumi. Paskatīsimies uz [Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku] Ilvesu - lasu visas viņa svētku runas, jo tas ir tas, kā man pietrūkst mūsu Latvijas vadītāju darba saturā. Kad pērn Krievija okupēja Krimu, mūsu valsts pirmās personas klusēja. Tur bija jābūt nevis saskaņotam ziņojumam padomju laiku stilistikā, bet gan ļoti nopietnai runai, kā mums justies un kā šo situāciju saprast. Jo visa sabiedrība pastāv, pamatojoties uz attieksmju došanu, uzklausīšanu un pielietošanu dzīvē. Un pirmajām personām šajā ziņā ir ļoti liela atbildība - izmantojot savu uztrenēto skatījumu, formulēt tos procesus, kas varbūt ir nepārredzami cilvēkiem, kuri dzīvo ikdienas dzīvi. Gribētu, lai proporcija starp tiem sabiedrības locekļiem, kuri domā par sociālajiem un politiskajiem procesiem, un starp tiem, kuri aizraujas ar deju un dziesmu šoviem, kļūtu samērīgāka.
Vai tomēr nenotiek pretējs process - cilvēki itin kā lepojoties uzsver, ka neinteresējas par politiku, neskatās, neklausās ziņu pārraides un nelasa avīzes?
Šis ir sāpīgs aspekts - cilvēki ir noguruši no politikas, daudziem šķiet, ka viņi var deleģēt rūpes par valsti ievēlētajām personām. Bet jāapzinās, ka mums bijis ļoti liels pārrāvums valstiskumā un tam sekojusī trauma par zaudēto, pēc tam atgūto un nepilnīgi attīstīto valsti prasa lielu sabiedrības līdzdomāšanu. Mūsu televīzijas (TV) kanāli maz izmanto diskusiju formātus. Mājās daudz skatos franču TV kanālus, kur diskusiju kultūra tiek uzturēta dažādos formātos, turklāt ne tā, kā bieži vien tas ir Latvijā - viesi vienā rindā tiek nosēdināti itin kā uz apsūdzēto sola un moderators vada sarunu. Savukārt Francijā pats studijas dizains sniedz vēstījumu, ka mēs esam vienota sabiedrība un pie kopēja galda runājam par mūsu valsti. No ASV atvedu vienu tādu uzskaitījumu par to, kas šodien traucē Latvijai. Un numur viens bija - agresīvi un nikni žurnālisti. Pēc varas dalījuma viņi it kā ir ceturtā vara, bet faktiski neredzamā veidā ieņem pirmo pozīciju līdzās likumdevējam. Mēs dzīvojam lielajā komunikācijas laikmetā, kas medijus nostāda ļoti privileģētā pozīcijā. Ja es kādu laiku neesmu Latvijā, katru dienu sekoju ziņām portālos. Taču no tur lasāmajiem virsrakstiem rodas sajūta, ka Latvija izzūd, ka sabiedrība tiek biedēta ne par tiem jautājumiem, par ko vajadzētu uztraukties.
Jau vairāk nekā gads pagājis kopš Krimas aneksijas, un visu šo laiku Latvijas tauta tiek turēta bailēs.
Par sevi varu teikt, ka visu mūžu mācos nebaidīties. Jo, ja cilvēks baidās, ar viņu viegli manipulēt. Šķiet, ka mūsu valsts pārvaldē nav šīs baiļu un trauksmes sajūtas, bet tā tiek deleģēta sabiedrībai. Un sabiedrība ilgi nevar dzīvot stresa situācijā, tāpēc labprāt pārslēdzas uz Dejo ar zvaigzni.
Kā medijiem jāmainās?
Kā platjoslas ātrajam sabiedrības iekšējās komunikācijas kanālam tie varētu savā dienaskārtībā biežāk iekļaut saturu par Latvijas sabiedrības dzīves pamatvērtībām. Jo pārsvarā runā un raksta par cilvēkiem, kuriem bijuši lieli dzīves lūzumi, tikai pēc kuriem viņi nonākuši pie atziņām par dzīvē būtiskāko. Varbūt mums nevajag šos lielos lūzumus sagaidīt un vēlreiz zaudēt Latviju? Varbūt mediji bez jebkāda valsts pasūtījuma varētu runāt par šīm lietām un mākslinieki pēc talanta aicinājuma varētu radīt mākslas darbus, kas dziļāk runātu par to, kas ar mums noticis XX gadsimtā? Domāju, ka grūtības sagādā vēstījuma valoda, jo pazaudēts izteiksmes veids, kā runāt par vērtībām, un pazudusi interese, kā jūtas vidusšķiras cilvēki. Jo tieši vidusšķira patērē gan tos pašus medijus, literatūru, teātri, operu, taču neviens no mākslas un literatūras lielajiem kanāliem nav vērsts uz analīzi, kā ir būt vidusšķiras cilvēkam, audzināt bērnus, veidot izpratni par valsti. Tā vietā orientējamies uz deviancēm, kas ir daudz atraktīvākas.
Kas pašai vidusšķirai būtu jādara?
Jābūt labā formā un modriem, un to es sapratu pirms valodas referenduma, tāpat kā to, ka Latvijas pārvalde ir vāja, un vajadzīga lielāka sabiedrības līdzdomāšana. Mums ir milzīgs valsts pārvaldes aparāts, un nevienai personībai, kas nonākusi augstās varas pozīcijās, nav izdevusies neviena reforma, lai izveidotu nelielu un efektīvu valsts pārvaldi.
Kā jūs uzskatāt, kāpēc?
Kāpēc tie latvieši, kuri iegūst labu izglītību rietumvalstu augstskolās, ar mokām atrod vai vispār neatrod darbu Latvijā, pēc kā atgriežas tur, kur studējuši? Kāpēc šie cilvēki, kuri brīvi pārvalda angļu valodu un visaugstākajos Eiropas varas gaiteņos varētu lieliski reprezentēt Latviju, šeit netiek sagaidīti atplestām rokām? Kāpēc viņu vietā mūsu valsts pārvaldē ir šoferu dēli un meitas?
Varbūt tās demokrātijas blaknes, kas Latvijā daudzos līmeņos izpaužas, ir norma un arī citas demokrātiskās valstis savulaik gājušas cauri liela mēroga korupcijai, tautas neuzticībai varai un citiem procesiem?
Pilnīgi piekrītu - pieminētās negācijas ir katrā no Eiropas demokrātijām. Latviešiem laikam ir izteikta tieksme uz perfekcionismu, taču ir teiciens, ka perfekcionisms ir nāvējošs. Tāpēc jātrenē sevī spēja skatīties uz lietām plašāk, nevis ilgi reflektēt par kādu negatīvu gadījumu. Jo notiek arī labas lietas. Mūsu demokrātijas pieredze kopumā ir ļoti maza, un dažbrīd varbūt nogurstam no šīs strīdu kultūras. Gribu gan piemetināt - kvalitatīvu, argumentētu strīdu kultūras, un tas ir jāiemācās. Latvijā būtu vairāk jārunā par pretestības garu, kas bijis mūsu tautā. Vai mēs varētu kā nācija vienoties par pieminekli Latvijas Centrālajai padomei? Vai mēs varētu saziedot naudu un stāstīt savus vēstures stāstus caur pieminekļiem Rīgā? Vietas šim nolūkam ir atliku likām, un vēl ir daudz, ko darīt.
Kāda vispār ir cilvēku darbošanās jēga?
Iegūt apliecinājumu, ka tas, ko darām, ir labi. Varam arī otram iedot šos spārnus un uzteikt par to, kas viņam izdevies, priecāties kopā. Šo sociālo resursu latvieši izmanto pārāk maz. Un vispār - sarunas, uzklausīšana un dzirdēšana kļuvusi par lielu deficītu, jo mums biežāk ir tā, ka sarunās atgrūžamies viens no otra, nevis papildinām. Mums ir «nē, bet...», kas ir ļoti interesanta latviešu saziņas veida iezīme. Tam derētu pasekot līdzi un patrenēties aiziet no šī noliedzošā sarunu veida, sākt dzirdēt otru un atrast veidu, kā vienoties.
Tātad šis ir vēl viens uzdevums Lieldienu brīvdienām.
Tāpēc jau kultūrā ir dota Klusā Sestdiena, kad norobežoties no ārpasaules ietekmēm, atrast laiku būšanai ar sevi klusumā, sevis restartēšanai. Eiropa ir kristīga kultūra. Der atcerēties, ka reliģija ir kultūras fenomens, kas veidojis visu moderno pasauli, arī mūsu ekonomisko uzvedību nosaka ģimenes reliģiozitātes modelis pagātnē. Latvijā cilvēki ar lielu lepnumu atzīst, ka viņi ir pagāni. Taču trūkst izpratnes par to, ka nekur pasaulē pagānisms nav devis valstiskuma apziņu. Visi mūsu pamati nāk no kristīgās kultūras, un dainu pazinējs, reliģiju pētnieks Haralds Biezais raksta, ka dainas ir kristietības skartas un no tā nevajag vairīties. Jo latviešu priekšteči bija ļoti spēcīga sabiedrība, kura spēja uzņemt kristīgo stāstu, bet visus sižetus pārveidot pēc savas izpratnes. Latvieši ir bijuši ļoti sekmīgi, un, kā teiktu Ceplis: «Un būsim atkal!».