Tiem, kas ar kaimiņvalsts specdienestu svētību vai bez tās šodien nododas vaimanoloģijai par to, cik Latvijas valstī viss ir slikti, nenāktu par nāvi ieskatīties kaut vai Dienas galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes īsajā laikraksta piecu gadu jubilejas slejā, kuras sākumā viņa atgādināja, kādā situācijā 1990. gada 23. novembrī iznāca Dienas pirmais numurs: «Tolaik atjaunota Latvijas valsts varēja jau būt, taču vēl varēja arī nebūt. Tajā dienā rakstījām par Gorbačova nodomu ieviest prezidenta pārvaldi, par «melnajām beretēm», par Tečeres atkāpšanos, Interfronti, baltiešu izraidīšanu no EDSA Parīzē, Ģēģera braucienu uz Somiju pēc graudiem, par to, vai kartīšu vietā ieviest vai neieviest «balto naudu».»
Toties, ieskatoties ASV aizsardzības ministra Viljama Perija Latvijas apmeklējumam veltītajā Dienas ziņā, varam tikai priecāties, ka šodien vairs neesam tajā situācijā, kādā bijām pirms 19 gadiem un kādā šodien ir Ukraina. «Ne NATO, ne Amerikas Savienotās Valstis Eiropas valstīm, kas nav NATO dalībnieces, to skaitā arī Latvijai, nav devušas nekādas drošības garantijas,» preses konferencē Rīgā sacīja Perijs, piebilzdams, ka pašlaik nekas nenorādot uz to, ka Latvijas brīvība un neatkarība būtu apdraudēta. Tomēr ASV aizsardzības ministrs neielaidās minējumos, vai Latvija varētu kļūt par NATO dalībvalsti. Uzskaitījis nosacījumus, kas ļauj kādu valsti uzņemt NATO, viņš sacīja, ka arī tad, ja šie nosacījumi būtu izpildīti, uzņemšanas process ilgtu vairākus gadus.
Turpat Dienas speciālkorespondents Kijevā Juris Tihonovs ziņoja, ka Ukrainas prezidents Leonīds Kučma vēlas savā valstī izmantot Latvijas pieredzi neatkarības atjaunošanā. Tas gan neattiecās uz stāšanos NATO, ko komentēja bijušais Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks: «Krievija izdarīs visu, lai Ukraina nebūtu NATO.» Vai tā ir pieredzes nepārņemšana vai ģeopolitiska nolemtība, bet Ukraina, kas 1917. gadā latviešiem bija paraugs cīņā par neatkarību no Krievijas, 2014. gadā ir ne tikai paraugs cīņā, bet arī sāpīgs reformu vilcināšanas seku piemērs.