«Tas ir stāsts par manu paaudzi,» saka 29 gadus vecā Marta Elīna Martinsone. Viņa atklāj, ka iedvesma šim iestudējumam ir radusies gan no pašas piedzīvotā, gan no apkārt dzirdētajiem draugu vai paziņu stāstiem, kas viņu aizveduši līdz domai tajos ieklausīties daudz rūpīgāk. Izrādes Gaidot Gintu pamatā ir vairākas intervijas ar režisorei vairāk vai mazāk pazīstamām sievietēm, kurām viņa jau privātās sarunās uzdevusi konkrētus jautājumus. «No malas ir vieglāk ieraudzīt lietas būtību,» uzskata Marta Elīna Martinsone (nākamā izrāde ir ieplānota 23. februārī plkst. 19).
Publiskā intimitāte
Iestudējumā Gaidot Gintu piedalās trīs aktrises Madara Botmane, Jana Čivžele un Daiga Kažociņa, ar kuru režisore ir kopā mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas maģistrantūrā un ar kuru vienmēr ir bijusi ļoti radoša sadarbība. Aktrise ir piedalījusies viņas kursadarbā Viņa sieva pēc Virdžīnijas Vulfas romāna Delovejas kundze motīviem un diplomdarbā Asins kāzas pēc Federiko Garsijas Lorkas tāda paša nosaukuma lugas motīviem (interesanti, ka šo spāņu dramaturga darbu sezonas izskaņā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēs viens no Martas Elīnas Martinsones iecienītākajiem latviešu režisoriem Vladislavs Nastavševs).
Madaru Botmani un Janu Čivželi režisore ir redzējusi vairākās izrādēs. «Man šķita, ka viņas varētu būt piemērotas gan savas enerģijas, gan arī sava skatījuma dēļ,» sarunā ar Dienu atzīst Marta Elīna Martinsone, kura kopā ar aktrisēm īsinājusi un pārveidojusi intervijas. «Vārdu pa vārdam,» uzsver režisore, atceroties iestudējuma tapšanas nianses. «Mēs esam radījušas sieviešu pasauli, kurā var atklāti runāt par lietām, par kurām ikdienā nerunā,» viņa rezumē (izrādi Gaidot Gintu ir producējis Teātris TT sadarbībā ar Ģertrūdes ielas teātri).
Linčs, ragi un kantri
Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni (viņa ir studējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē). No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri mūziku un izbāztiem dzīvniekiem, informē interneta žurnāls satori.lv, kurā viņa mēdz publicēt savus rakstus. Marta Elīna Martinsone stāsta, ka rakstīšana viņai ir bijusi mīļa lieta jau kopš pusauga vecuma, kad tapuši vairāki «romāni». «Caur rakstīšanu es nonācu līdz teātrim, jo sapratu, ka tieši tur es varu izstāstīt stāstus vispilnvērtīgāk,» domā režisore, kura šajā skatuves mākslas veidā var ietvert arī citas savas aizraušanās.
Izbāztus dzīvniekus? «Tas ir saistīts ar manām bērnības atmiņām, kad mājās bija dzīvnieku ragi,» teic Marta Elīna Martinsone, turklāt tie figurē Deivida Linča filmās, kuras viņa uzskata par saviem galvenajiem iedvesmas avotiem, jo šajā robežšķirtnē starp baiso un interesanto atklājas neparasts skats uz labi zināmām lietām. «Man ir tuva amerikāņu kultūra,» atzīst režisore, kura tagad labprāt klausās kādreiz tik ļoti netīkamo katri mūziku. «Tajā ir ļoti skaidri noteikumi,» viņa akcentē un vērš uzmanību uz tajā izdziedātajiem mītiem. «Tā ir mūzika par pasauli, kura vairs neeksistē,» piebilst Marta Elīna Martinsone.