Vistas nav dumjas
Līgas Puriņas dzīvesbiedrs Stefans ieved mūs viesistabā. Gaidot mājasmāti, uz galda pamanu grāmatu par vistkopību angļu valodā. Stefans grāmatu nopircis Bostonā. Tas esot Amerikā ļoti pieprasīts izdevums par vistu turēšanu mājas apstākļos. Līga zina teikt, ka vistas ir ļoti populārs mājdzīvnieks Amerikā. Tur mūsu Depo un K-Rauta līdzīgos lielveikalos vistkopjiem paredzētajās nodaļās var iepirkties uz nebēdu. «Vistas turēt nav grūti, bet kaut kas tomēr jāzina. No grāmatas esmu smēlusies daudz informācijas.»
Līga ir dzimusi Rīgā, bet bērnību un jaunību pavadījusi laukos Cēsu rajonā: «Rīgā atgriezos tikai astoņpadsmit gadu vecumā, kad sāku studēt finanses un dzīvoju kopmītnē. Vecākiem laukos bija vistas, man tās patika, es ar vistām spēlējos, tāpēc par šiem mājputniem man bija priekšzināšanas. Nav jau gluži tā, ka izlaid vistu bariņu zālītē un vairs par tām nedomā. Vistas nav dumjas, un, ja cilvēki tā domā, viņi stipri kļūdās.» Līga zina visus vistu plusus un mīnusus un ar tiem rēķinās.
Mežaparkā mājputni ienāca pirms trim gadiem, kad Līgas un Stefana dēliņa Markus ome aplinkus ierunājās par vistiņām un kādā dienā ieradās ar kasti, kurā čivināja Ķekavas tirgū nopirkti cālīši, kā vēlāk izrādījās - četri gailīši un sešas vistiņas. Nu, trim gaiļiem bija gaiļu liktenis, bet vistiņas izauga par vistām. Nākamajā gadā skaistule Klukste izperēja četrus cāļus - trīs vistas un gaili. Mežaparkā vistu fermu taisīt nebija domāts, tāpēc četras vecās vistas un bezgala smuko, bet ļoti dusmīgo, ar asiem piešiem bruņoto gaili atdeva uz laukiem. Tagad Mežaparkā dzīvo trīs jaunās vistas un Markus iemīļotās divas vecās vistas. Par šo vistu harēmu rūpi uzņēmies jaunais gailis.
Līga stāsta: «Mūsējās nav šķirnes vistas, bet veselīgas gan, nekad nav slimojušas. Es domāju, ka turēt mājputnus peļņas nolūkos ir grūtāk. Mūsu vistas staigā lielā teritorijā, peras augsnē, kašņājas zemē, atrod visu organismam nepieciešamo. No mūsu puses dodam tikai ūdeni un kviešus, kurus iegādājamies veikalā Zemnieks pie Brasas tilta. Labi, ka vistas ēd visu to pašu, ko cilvēks, - maizi, zivis, kartupeļus, sieru, makaronus - un mums nekas nav jāmet ārā. Ziemā tās labprāt ēd zaļbarību - kāpostus, salātlapas.»
Vistu saime pa vasaru dzīvo malkas šķūnī, kur tām iekārtota vieta, bet ziemā labi jūtas garāžas siltajā patrepē. Kopš ģimenē ir vistas, veikalā olas netiek pirktas. Pašu vistu olām ir pavisam cita garša.
Tuvumā vistu vanags
Kā lielu vistu turēšanas plusu Līga min to, ka mājputni dārzā iznīdējuši ne tikai gliemežus, bet arī maijvaboļu un zemesvēžu kāpurus. Kā mīnusu - to, ka «no skaistā dārza nācās atteikties. Krūmiem patīk, ka, vistām ap tiem kašņājoties, tiek uzirdināta zeme, bet atraitnītes, samtenītes, kreses, asteres un citas puķes, pat ziemcietes ar vistām nesadzīvo. Ja grib dārzu, tad vistas jātur iežogojumā».
Astoņus gadus vecais Markus katrai vistai devis vārdu. Gailim tas neparastāks - Spārns, jo, kā cālim šķiļoties, čaumala bija savainojusi spārnu. Nekas, jau sadzijis, un Spārns par ievainojumu aizmirsis. Jaunās vistas Markus nosaucis vīriešu dzimtē par Džordžu, Brūnīti un Bēbi. Abas vecākā gadagājuma vistas ir Klukste un Dārta. Spārns cītīgi pilda savus pienākumus - viņš modri uzmana savu saimi, un viņa harēms jūtas drošībā. Līga ievērojusi, ka jau labu laiku kaut kur tuvumā apmeties vistu vanags: «Nezinu, kā vistas to jūt. Pāri galvām un apkārt lido daudz putnu, bet, tikko debesīs parādās vanags, gailis skaļi dod ziņu, vistas paslēpjas krūmos un stundām nenāk laukā. Vistu vanags ir aizsargājams, un mēs netaisāmies ar viņu cīnīties. Par vistu drošību gādāt ir gaiļa pienākums, un viņš to arī dara.»
Stāstu, ka dzejnieks, publicists un zinātnieks Fricis Brīvzemnieks (1846-1907), kurš daudz darījis folkloras materiālu vākšanā un publicēšanā, 1881. gadā pierakstījis šādu tautas ticējumu - lai nikni putni nekristu vistām virsū, Jurģa rītā ņem vecu krāsns slotu un sien to pie sētas. Kad kaimiņš prasa: «Ko tu tur sien?», jāatbild: «Es sienu visām vārnām, žagatām un vanagiem kājas!» Tanī gadā visas vistas paliekot veselas. Pasmejamies, ka šeit būtu iespēja izmēģināt ticējuma spēku.
Labākai aurai
Līga atceras, ka vecais gailis šad tad gājis pārgājienos pa tuvējām ieliņām un vistas viņam uzticīgi sekojušas: «Agrāk mums atkritumu konteiners stāvēja pie vārtiem, viņas uzlēca uz tā - un pāri bija! Kaut kur aizbraucu, bet man zvana sveši cilvēki, droši vien apkārtējo māju iedzīvotāji, ka manas vistas pastaigājas pa ielu. Mani tas nesatrauc, jo satiksme te nav liela, un vistas ir gudras, zem mašīnas gluži neskrien, pašas pārnāk mājās. Jaunais gailis Spārns nekur negrib iet un kopā ar savām vistām vairāk dzīvojas pa dārzu, tomēr vistas reizēm pārlaižas pār žogu, jo dārzā visi gliemeži nolasīti, bet pāri ielai mežiņā tie vēl ir, un vistām ļoti garšo.»
Vai gaiļa dziesma rītausmā mājiniekus netraucē? Līga pasmaida: «Amerikā galvenā vistkopju problēma esot gaiļa agrā dziedāšana. Es guļu stipru miegu, bet Stefans šausminās. Nav jau tik traki, gailis dzied ap sešiem. Vecais gailis bieži uzmetās uz balkona margām un modināja apkārtni. Taču sūdzību no apkārtējiem nav bijis. Spārns dzied tikai ziemas mītnē, no turienes viņa rīta jundu tik ļoti nedzird. Zinu, daudzi Mežaparka iedzīvotāji domājuši, ka viņiem no rīta rēgojas gaiļa dziesma. Teikās stāstīts, ka gaiļa dziesma baznīcas tornī aizbaida ļaunos garus. Tāpēc - lai tik dzied, mājās būs labāka aura!»