Latvijas normatīvo aktu regulējums attiecībā uz zemes dzīļu apsaimniekošanu patiešām atšķiras no daudzām valstīm - ja kādam mūsu valstī pieder zeme, tad pieder arī viss, kas atrodams zemes dzīlēs līdz pat zemes kodolam. Laikā, kad tika sagatavots Civillikums, tāds nosacījums bija loģisks, jo dziļāk par desmit metriem nekas netika rakts. Kad XX gadsimta 90. gados tika atjaunots Civillikums, šo normu saglabāja, nepadomājot, ka parādījušās modernas tehnoloģijas un ir plašākas zināšanas zemes dzīļu apsaimniekošanā.
Rezultātā Latvijā gan zemes dzīļu izpēte, gan resursu ieguve ir apgrūtināta. Turklāt zemes īpašniekiem bieži nav finansiālu iespēju derīgos izrakteņus apgūt. Nepieciešamas investīcijas, bet, ja nav iespējams veikt izpēti, tad investoriem - vienalga, vai tie būtu no Latvijas vai no ārvalstīm, - nav intereses kaut ko darīt, jo viņiem nav pārliecības, ka izpētes darbus varēs veikt visā interesējošajā teritorijā, ka varēs saņemt nepieciešamo licenci un ka varēs nokārtot saskaņojumus ar visiem zemes īpašniekiem, uz kuru zemes projekta īstenošana paredzēta.
Ir pamats apgalvot, ka pastāvošais normatīvais regulējums atbaida investorus?
Investoriem pirmais jautājums, apsverot iespēju veikt ieguldījumus, ir: kāds ir normatīvais regulējums? Attiecībā uz zemes dzīļu apsaimniekošanu investori, uzzinot, kāds ir regulējums, var vienkārši pasacīt - kad Latvija kaut ko mainīs, tad arī runāsim.
Jau ilgāku laiku tiek diskutēts par zemes dzīļu koncepciju, kuras mērķis, kā uzsver VARAM, ir veidot labvēlīgu investīciju vidi derīgo izrakteņu nozarē. Kā veicas?
Sadarbībā ar Ekonomikas ministriju koncepcija ir sagatavota. Koncepcija vērtē zemes dzīļu piederības aspektu un to, kādi varētu būt tie ceļi, lai panāktu attīstību, vai arī pieņemtu lēmumu, ka paliekam tādā situācijā, kādā esam. Tomēr koncepcija nekad nedefinēs visus normatīvo dokumentu grozījumus.
Gribu uzsvērt, ka ir svarīgi tas, lai koncepcija gala variantā palīdzētu saprast, kādi neapgūti zemes dzīļu resursi Latvijā vispār ir, kā arī ļautu veidot zināšanu pārnesi, kas sekmētu jauno un topošo ģeologu profesionālas kompetences attīstību un jaunas pieredzes atgūšanu. Tāpat koncepcijas mērķis ir, lai labums būtu visai sabiedrībai, nevis tikai kādai interešu grupai.
Latvijā vēl neapgūto zemes dzīļu resursu vērtība varētu būtu nozīmīga?
Pirms 40-50 gadiem ieceres par zemes dzīļu resursu ieguvi kilometra dziļumā likās nenopietnas, bet izpētes un ieguves tehnoloģijas pēdējā laikā attīstījušās, un par to, ka Latvijā apmēram viena vai pusotra kilometra dziļumā ir vērtīgi minerāli, liecina daudzas pazīmes, bet valsts mērogā jārod atbilde, vai pieņemam valstisku lēmumu, ka šos zemes dzīļu resursus gribam izmantot, vai arī atstājam tur, kur tie ir.
Konkretizējiet, lūdzu, kādas neapgūtas zemes dzīļu bagātības mūsu valstī ir?
Šīs zemes dzīļu bagātības nav pamatīgi izpētītas, bet dati, kas zināmi, parāda, ka ir metāli, metālu rūdas un dimanti. Cik lieli apjomi un tieši kādā dziļumā - tie ir pagaidām neatbildēti jautājumi, jo vajadzīga izpēte, piemēram, dimanti varētu būt nelielos apjomos. Pēc izpētes būtu jārēķina, kuros gadījumos lietderīgi sākt zemes dzīļu resursu ieguvi un kuros gadījumos ieguvei nepieciešamā infrastruktūra varētu būt pārāk dārga, salīdzinot ar iegūstamo resursu apjomu. Tomēr, lai valsts varētu plānot, kā attīstīties, jāsaprot, kādi zemes dzīļu resursi Latvijā ir, kā mēdz teikt, nebaltai dienai.
Gan runājot par nākotnē apgūstamajiem zemes dzīļu resursiem, gan arī par tiem, kas tiek iegūti jau tagad, svarīgi ir arī tas, lai zemes dzīlēs iegūto resursu pārstrāde notiktu tepat, Latvijā, lai būtu ražošana, kas nodrošina darba vietas.
Jau minētā koncepcija arī paredz veicināt zemes īpašnieku ieinteresētību zemes dzīļu resursu izpētē un izmantošanā. Kas jādara zemes īpašniekam, kuram ir interese sākt zemes dzīļu resursu apsaimniekošanu?
Jāizņem licence saistībā ar plānoto zemes dzīļu resursu izpēti vai arī gan ar izpēti, gan ar ieguvi pēc izpētes. Jebkurā gadījumā licence ir nepieciešama. Jāpiebilst, ka licences ieguvējs var nebūt zemes īpašnieks, bet viņam obligāti nepieciešams saskaņojums ar zemes īpašnieku, respektīvi, nepieciešams līgums, kas apliecina - zemes dzīļu resursu apsaimniekošana norit ar zemes īpašnieka ziņu, nevis slepeni. Zemes īpašnieks var rīkoties pēc principa: «Ja gribu, tad zemes dzīļu apsaimniekošanu īpašumā atļauju, ja negribu, tad neatļauju.» Vēl kāda situācija: darbojas karjers, un tiek konstatēts, ka dolomītu būtu iespējams iegūt arī ārpus licencē definētās teritorijas. Uzņēmumam vajadzīga jauna licence vai arī jāgroza vecā licence, lai dabūtu klāt papildu teritoriju, un par dolomīta ieguvi papildu teritorijā atkal vajadzīgs līgums ar zemes īpašnieku. Ir bijuši gadījumi, kad atradnes nevar attīstīties, jo kāds zemes īpašnieks saskaņojumu nedod. Ir arī gadījumi, kad no trim interesējošās teritorijas zemes īpašniekiem divi piekrīt atradņu paplašināšanai, trešais, kura zeme turklāt ir vidū, nepiekrīt.
Kā vērtējat pašvaldību izpratni par derīgo izrakteņu apsaimniekošanu?
Ļoti dažādi - ir labi piemēri, ir ne tik labi piemēri un ir bēdīgi piemēri. Bieži sastopamajiem derīgajiem izrakteņiem, kas nav valsts nozīmes atradnēs, atļaujas izmantošanai izsniedz pašvaldības. Ar atļaujām saistīto prasību ievērošanu kontrolē Valsts vides dienests. Diemžēl ne vienmēr pašvaldības ar derīgajiem izrakteņiem saistītos jautājumus risina pārdomāti un saimnieciski. Iemesls bieži ir tas, ka pašvaldībām trūkst šīs jomas speciālistu un esošajiem darbiniekiem nav nepieciešamo zināšanu. Nereti ir vērojama paviršība. Gribu uzsvērt, ka zemes dzīļu resursu izmantošanai jānotiek ciešā saistībā ne tikai ar vides prasībām, bet arī ar tautsaimniecību un sociālajiem aspektiem.