Bijušais Labvakar vadītājs Ojārs Rubenis sacīja, ka nešaubīdamies ietu cīnīties pats un nešaubīdamies aicinātu arī citus: «Arī savu dēlu... Es nevēlos, lai Latvijā atkārtojas 1940. gads.» Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, atbildes sākumā vispirms apdomīgi uzsvērdams, ka darīs visu, lai nevienam šāds lēmums nebūtu jāpieņem un, ja tomēr jāpieņem, tad lai šāds lēmums nebūtu atkarīgs no viena cilvēka, beigās tomēr saņēmās un pateica īsi un tieši: jā, aicinātu, ar visiem iespējamiem ieročiem.
Prezidentes cienīgu atbildi deva Vaira Vīķe-Freiberga, tolaik vēl Monreālas Universitātes psiholoģijas profesore: «Brīvība ir augstākā vērtība, jo tā sevī iekļauj visas citas. Tamdēļ ir nepieciešams brīvību aizstāvēt līdz galam, ieskaitot atdot tai savu dzīvību, jo tas nozīmē - aizstāvēt sevis un savējo tiesības, aizstāvēt sevis un savējo vērtības. Kas pats savas vērtības nespēj aizstāvēt, tam jādzīvo pēc citu vērtībām. (..) katram, kas grib dzīvot kā brīvs un tiesīgs cilvēks, ir jābūt gatavam aizstāvēt to, kam tas tic, kaut vai ar ieroci rokās, kaut vai par savas dzīvības cenu. Nekas, kas ir dzīvē vērtīgs, nenāk par velti. Par visu ir jācīnās agri vai vēlu. Ir jābūt gatavam cīnīties, un tas prasa drosmi. «Lempim bija pieci dēli, tie negriba karā jāt.» Ja nebūtu citas izejas, es būtu gatava dot pavēli kaujai. Un es būtu gatava pati karā jāt, gluži kā lempju māsa tai dainā: «Apšu meita karā jāja, čaukstin čaukst villainītes.»»
Dzejnieks Imants Ziedonis uzsvēra aizsardzības iekšpolitisko aspektu, aicinādams pastiprināt zemessargu ieroču gatavību un palielināt viņu pilnvaras iekšzemes kārtības noteikšanā, daudz vairāk spēka un līdzekļu atvēlēt drošības specdienesta operatīvajai darbībai. Veidot patriotiski orientētu policiju un trenēt viņu spēka izmantošanas spējas: «Domāju, ka tas ir kauns un negods, ka Jurim Bojāram šobrīd patvērums jāmeklē ārzemēs (Bojārs 1994. gadā bija nošāvis autozagli - E. Z.). Es te runāju par iekšpolitisko kārtību. Armijas vajadzību uz ežiņas galvu likt - lai skaitliskie miljoni to sašķaida - es apšaubu. (..) Esmu pārliecināts, ka starptautiski politisks un diplomātisks godīgums mūsu tautu no asiņaina likteņa var izglābt un izglābs.»
Iespējamo aizsardzību konkretizēja deputāts Aleksandrs Kiršteins: «Ja Latvija būtu apdraudēta, mēs lietotu tādu taktiku, kādu lietoja Afganistāna partizānu karā: Latvijā katram ceļa krustojumam, katrai pilsētas ielai būtu jāpārvēršas par mazu cietoksni. Nekādā gadījumā ne Latvijas armijai, ne zemessardzei nebūtu jāiesaistās kādās lielās, izšķirošās kaujās, bet sistemātiski un metodiski jāiznīcina pretinieks - gan dienā, gan naktī un visā Latvijas teritorijā. (..) Ja Izraēlas armija spēj mobilizēt 95 procentus iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 38 gadiem, arī Latvijai būtu jāizstrādā tāda pati aizsardzības doktrīna. (..) Tie, kas saka, ka mums šodien nav vajadzīga armija, jo rīt mums neviens neuzbruks, - tie parīt aicinās uz bezierunu kapitulāciju.»