Ilva visu savu dzīvi ziedojusi mediķa profesijai. Krīzes kulminācijā viņai bija 50 gadu, un sieviete saprata - šis ir pēdējais brīdis, kad savā darba mūžā kaut ko mainīt. Pieredze profesijā bija liela - Ilva strādājusi gan pansionātos, gan neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un tobrīd bija izvēlējusies nedaudz rimtāku režīmu, kādu laiku darbojoties kā ārsta palīgs rajona slimnīcā. Alga bija gaužām maza. Sarunājoties ar kolēģēm, viņa saprata, ka nebūt nav vienīgā, kas nejūtas finansiāli novērtēta, un viņas ar bažām apspriedušas iespējamās pensijas lielumu. Turklāt tās vairs nebija tikai sarunas - pensijas vecums straujiem soļiem tuvojās, un no domas vien par trūcīgajām vecumdienām sākusies pat panika. Ilva atceras, kā ar kolēģēm sākušas internetā meklēt sludinājumus darbam ārzemēs. Tas bijis ļoti viegli - atlika ierakstīt Draugiem.lv vai Google meklētājā atslēgas vārdus, un parādījusies virkne piedāvājumu. Sievietes apstājās pie izsmeļošākā darba sludinājuma, kur detaļās bija aprakstītas gan nepieciešamās prasmes, izglītība, gan arī sniegts apraksts, kādu atbalstu viņas saņems līdz brīdim, kad oficiāli sāks strādāt.
Ilvai bija interese par darbu Vācijā, jo bija pamatzināšanas vācu valodā. Viņa aizpildīja anketu, un pēc pāris dienām sieviete saņēma zvanu no uzņēmuma. Piedāvājums skanējis vilinoši, un bijusi sajūta, ka nenāksies par visu cīnīties vienai. Tomēr Ilva bija satraukusies par gaidāmajām pārmaiņām un lūdza dot laiku apdomāt. Aizbraukšanas gadījumā būtu jāatsakās no visas līdzšinējās dzīves, radās jautājums, kurš kops lopus, vai tos pārdot, kurš ravēs dārzu. Pēc dažām dienām saslima sievietes mamma, un Ilvai doma par strādāšanu ārzemēs atkrita pati no sevis. Viņa atteica. Tomēr pagāja pieci gadi, un kompānijas pārstāvji pērn zvanījuši vēlreiz, lai pārliecinātos, vai mediķe nav pārdomājusi. Viņai piedāvāta dzīvošana kopmītnēs, pusgadu apmaksātas valodas apmācības, pēc tam varētu strādāt par veco ļaužu aprūpētāju. Par darbu mēnesī maksātu ap 2500 eiro «uz rokas». Kaut gan piedāvātā alga bijusi sešas reizes lielāka, nekā viņa saņem tagad, emocionāli Ilva bija vēl mazāk gatava tik lielām pārmaiņām nekā iepriekš. No piedāvājuma viņa atkal atteicās.
Savukārt divas viņas kolēģes, ar kurām Ilva pirms vairākiem gadiem bija metusies darba sludinājumu jūrā, izvēlējās iet tālāk. Viena patlaban strādā Vācijā par operāciju māsu, saņemot vairāk nekā 6000 eiro mēnesī. Tomēr arī viņai nemaz tik viegli nav klājies. Lai gan darbā iekārtošanas kompānijas sniedzot morālu atbalstu un padomus, sarežģīts bijis valodas apmācības laiks. Turklāt tādā darbā ar vidēju valodas līmeni strādāt neļauj. Paralēli valodu kursiem nācies strādāt tā saukto melno darbu. Vēl esot Latvijā, sieviete arī lūgusi bezalgas atvaļinājumus kopumā vairāku mēnešu garumā un braukusi strādāt par veco ļaužu aprūpētāju turpat Vācijā. Darbs bijis ļoti smags un nepateicīgs, bez neviena brīva brīža. Pensionāri bijuši ar prasībām, un darba pienākumos bija ne tikai viņu mazgāšana, bet bija jāpalīdz arī nokārtoties, jāved pastaigās, kā arī jātīra māja un jāgatavo ēst. Sieviete to izturēja. Tagad uz Vāciju pārvākusies visa viņas ģimene, un tuvākajā laikā viņi grasās iegādāties māju.
Otra kolēģe kādu laiku pastrādājusi Norvēģijā. Tomēr pēc nepilna gada atgriezās dzimtenē. Viņa nebija gatava sākumā strādāt mazāk kvalificētu darbu, arī norvēģu valoda galvā «nemaz tik viegli negāja».