Māja laikmeta griežos
Saimniecībā ir trīs kazas, Romanovu aitas ar jēriem, divi rukši - aitcūkas un putnu novietnē pārītis zosu, tītari, pērļu vistas, Indijas pudeļpīles, parastās vistas ar diviem gaiļiem. Saimniece Žanete smejot piebilst: «Vēl mums ir trīs bērni, divi suņi un divi kaķi.»
Pirms divarpus gadiem Avotiņi pameta pašu uzcelto māju Ogrē un apmetās vecā lauku saimniecībā, lai bērni augtu dabā un «mēs kādreiz varētu iztikt tikai ar pašu ražoto».
Jābūt lielai uzņēmībai, lai pārceltos uz laukiem un 1900. gadā celtajai mājai, kurai pāri gājuši divi pasaules kari un laikazobs ārdījis, ko vien varējis, īsā laikā piešķirtu jaunu dzīvību. Gadu nodzīvojuši pirtiņā, Avotiņi pārvācās uz māju, kurā saglabāts iepriekšējais iekārtojums. Saimniece slavē - viņas Kārlim padodas visi darbi, bet īpaši viņš mīl strādāt ar koku. Saimnieka rokas atgriezušas dzīvei veco abru, kas tagad kalpo kā plaukts virtuvē, arī kaimiņu dāvātajai 1827. gadā taisītajai pūralādei, atjaunoti izmestie senie krēsli, no veciem laukakmeņiem sētsvidū izveidota aka. Žanete rāda bēniņos atrasto laulību gredzenu, uz kura iegravēti iniciāļi LL un gads - 1896. Viņa stāsta: «Zeme te pilna ar vēsturi - esam atraduši patronu čaulītes, Hitlera reihspeniņus, sienās bija granātu šķembas, tepat mētājās 1942. gada vērmahta benzīna kanna. Cara armija, vācieši, krievu karaspēks, kas tikia te nav gājis pāri!»
Avotiņiem tika arī 4 ha zemes. Diemžēl meži apkārtnē jau izcirsti, palikuši tikai brikšņi, ar kuriem jātiek galā. Jaunie saimnieki sevi sauc par mazzinošiem lauksaimniekiem, jo Kārlis pēc profesijas ir galdnieks namdaris, Žanete strādā par sekretāri Ogres novada pašvaldībā. Laukos nepieciešamās zināšanas tiek apgūtas pašmācības ceļā.
Riktīgi strīpainie
Dodamies uz aplokiem. Izejam cauri blējošam aitu un kazu pulciņam, kuru teritoriju regulē elektriskais gans, un skaļo putnu novietnei, un tad esam klāt pie mangalicām.
Pavasarī to īpatnējais sprogainais kažoks, kā dēļ rukšus sauc par aitcūkām, mazliet paplucis, bet pa gaišo ķermeni joprojām vijas sprogains apmatojums, kas atgādina tikko ieliktus pašķidrus ilgviļņus. Ziemas mēnešos aitcūku kažoks esot kā sprogu kupenas. Kārlis priecājas: «Mangalicas ir sena ungāru šķirne. Mūsu rukši aplokā dzīvo visu gadu. Zem četriem stabiem iekārtojām nojumi, dzīvnieki tur patveras no lietus un sniega, bet noliktajā siena rullī paši uztaisa migu un čuč.»
Kārlis zina teikt, ka mangalicu dzīslās rit arī mežacūku asinis, kas rukšķētājas padara ļoti izturīgas: «Aitcūkām pat sivēni, līdzīgi kā mežacūkām, piedzimst ziemā un ir riktīgi strīpaini. Lielā salā mātes mazuļus silda pavēderes vilnā. Abi rukši bija pasākuši staigāt pie kaimiņiem - tur zāle esot garšīgāka. Mums bija problēma abus dabūt rokās, noķertie bēgļi spiedza tā, ka, manuprāt, skanēja līdz pat Ogrei. Nozagt šos nevarēs. Uztaisījām elektrisko ganu, šie pāris reižu dabūja pa degunu, vairs nemūk.»
Pamatojot savu izvēli par labu mangalicām, Kārlis stāsta: «Lai gan sivēni ir padārgi, katrs maksā ap 70 eiro (parastie ap 25 eiro) un cūkas ir lēnaudzīgas, vasarā šie lopiņi vispār nav jābaro - brikšņus uzrok, zemi uzar, mežs nav jātīra. Aitcūku gaļa ir veselīga, jo tajā ir ļoti zems holesterīna līmenis, gaļa ir sulīga, bez cīpslām un ļoti garšīga.»
Jūrascūciņas vietā aita
Par katru no Kranciemnieku radībām saimniekiem savs stāsts. Tā, vēl Ogrē dzīvojot, meita Agnese gribēja jūrascūciņu. Kārlis teica - tad jau labāk aitu, vismaz mauriņu «nopļaus»: «Mums toreiz bija rotveilers un vācu aitu suns, aita ar šiem būdā kopā gulēja. Šeit Tito un Buze turpina tradīciju.»
Suņu dēļ sanāca mazs fušieris - sākumā Avotiņiem bija haskijs un tas nokoda zosis, «tikai divas izglābām»! Tagad zosu galētājs dzīvo Valmierā, bet arī Buze un Tito met kāru aci uz putniem, ir jābūt uzmanīgiem. Žanete stāsta, ka vecākajai meitai Agnesei ļoti patīkot putni: «Es no zosīm baidos, viņas šņāc, bet meita mierīgi pastumj šiem galvas sāņus, pārskata, vai nav olas sadētas. Pagājušajā vasarā Agnese izauklēja skrējējpīļu cāļus, liekot tiem apkārt karstas ūdens pudeles un lampas. Aug saimniece!»
Žanetei bērnībā bijis auns, tagad arī ir - gaišs ar skruļļainiem ragiem. Viens rags izauga, gandrīz acī iedūrās, un Kārlis ar zāģīti to nozāģēja. Viņš smej - dzirdējis, ka Amerikā tādiem darbiem saucot vetārstu, tas ar helikopteru lidojot pie ganāmpulka!
Žanete gribējusi kazas, bet bez ragiem, lai drošāk, jo mājās mazi bērni: «Pagājušajā gadā nopirkām kazu ar diviem kazlēniem, jo nevarējām mammu šķirt no bērniem. Taču kazas neslaucu, nav laika, lai staigā, jo smuki izskatās. Kad Romanovu aitām piedzimst jēriņi, viņas spēj izbarot tikai divus, pārējos atstāj kazu ziņā. Jēri nāk pie kazām un sūc pupus. Aitas ir ļoti pieticīgas, ziemā guļ sniegā, tikai jēriem nepieciešams šķūnītis. Vasarā aitas ēd zālīti, dodam tikai minerālvielas un attārpošanas zāles.»
Visi mīļi, visi labi
Kad Buze palika viena, ģimene nolēma, ka viņai vajadzīga kompānija. «Piezvanīju uz Ogres patversmi, daktere teica - jā, viens piemērots ir, bet tam sašautas kājas. Aizbraucām paskatīties - Tito bija smukas acis, gluži kā manas mammas Dadzim laukos. Atvests gulēja un gulēja. Atveseļojās. Ar bērniem un Buzi Tito uzreiz sadraudzējās, bet no Kārļa ilgi baidījās, laikam vīrietis bija nodarījis pāri. Tagad Tito mums krietns kompanjons.»
Agnese arī stāsta: «Kaķim vārds ir Brālis, jo tētis dikti gribēja dēlu. Un, tikko Brālis ienāca mūsmājās, drīz piedzima arī brālītis Andris.» Taču Brālis nebija medīgs uz žurkām, bet to laukos daudz, jo dārzeņi pagrabā, graudi vistu kūtī. Žanete stāsta: «No patversmes atvedām Minci. Tagad viņa dzīvo un «strādā» vistu kūtī, un no žurkām mums vairs ne miņas.»
Kranciemniekos bērniem tiek audzināta mīlestība un cieņa pret dzīvo radību, bet netiek arī slēpts, kā rodas gaļa galdā, un viņi saprot, ka tas ir dabisks process. Bērnu mīļputniem un pirmajam aitu pārim gan piešķirta mūža maize.
Avotiņi dalās ar nākotnes iecerēm. Kārlis Kranciemniekos gribētu ierīkot minizoodārzu, jo apkārt daudz skolu un bērnudārzu, bet puse bērnu un vecāku lauku radības tuvumā nav redzējuši. «Un vēl noteikti izraksim dīķi, kas būs pilns ar zivīm.»
Žanete studējusi pedagoģiju un uzņēmējdarbību un sapņo par dzīvnieku pilnu māju un dzīvi tikai ģimenei un bērniem: «Labāk katras jaunas kleitas vietā iegādāšos pa aitai. Ap māju ziedēs vecās labās lauku puķes - pojenes, margrietiņas, flokši, bet istabā uz loga jau zied ģerānija.»