Viņš neieslēdz sevi akadēmiskajā vidē: Niko sadarbojas ar popmūziķiem Bjorku, Antony & the Johnsons līderi Entoniju Hegertiju, Sigur Rￃﾳs vokālistu Jonsi, kā arī sacer mūziku filmām, piemēram, Stīvena Daldrija Lasītājam/The Reader. Niko Mjūlijam ir kontakti arī Latvijā: viņš ir iespēlējis klavieres un aranžējis dažas dziesmas no grupas Instrumenti debijas albuma.
Realitātes pārbaudījums
Divi zēni, kas pirmizrādi piedzīvoja jūnijā Anglijas Nacionālajā operā Londonā, ir daudzslāņains, muzikāli un dramaturģiski aizraujošs krimināltrilleris par jauniešu pastrādātiem noziegumiem internetā, identitāšu spēli, nevainības zaudēšanu, vardarbību, naivumu un manipulēšanu virtuālajā vidē. Vairāk par šo iestudējumu, kas 2013.-2014. gada sezonā būs skatāms arī Metropolitēna operā Ņujorkā, Kultūras Diena rakstīja 12. augustā.
Stāstot žurnālistiem par Diviem zēniem, Niko Mjūlijs bija pārsteigts, cik bieži intervijās viņam nācies atbildēt uz jautājumu, cik pietuvināts šis sižets ir viņa paša pieredzei un «reālajai dzīvei». «Tas ļauj noprast, ka pret operu un mākslu liela daļa cilvēku joprojām izturas kā pret kaut ko atrautu, norobežotu no «reālās dzīves»,» saka komponists. Tikpat tuvu vai tālu - kā nu kuram - no reālās dzīves ir viņa jaunākā opera Tumšās māsas, kas ļoti atšķirsies no Diviem zēniem: tas ir kameržanra darbs mazākam solistu ansamblim un orķestrim.
Ielaušanās guļamistabā
Tumšās māsas ir mūsdienu sāga par daudzsievību, darbība risinās Amerikas dienvidrietumos - kopienā, kurā tiek praktizēta poligāmija. Šī sekta tiek dēvēta par Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus fundamentālistu baznīcu, tā atdalījās no mormoņu jeb Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas, kad 1890. gadā tā atteicās no poligāmijas. Mormoņu baznīcas dibinātāju Džozefa Smita un Brigema Janga vārdi jau ilgāk nekā 100 gadu rēgojas amerikāņu vēsturē. Abiem kopā bija vairāk nekā 80 sievu.
ASV policija regulāri rīko reidus sektas locekļu mītnēs, un šīs tiesībsargu operācijas gūst lielu rezonansi sabiedrībā. Parasti reidi notiek tāpēc, ka ir aizdomas par bērnu seksuālo izmantošanu poligāmu mormoņu komūnās, un tās bieži apstiprinās (piemēram, nepilngadīgas meitenes tiek piespiestas stāties «garīgā laulībā» ar sektas vīriešiem un dzemdēt bērnus).
«Šajās lietās savijas reliģija, sekss, bērnu aizsardzības jautājumi un valdības ielaušanās cilvēku guļamistabās. Par to vajag rakstīt operu!» ir pārliecināts 30 gadu vecais komponists Niko Mjūlijs. Tumšo māsu uzmanības centrā nonāk poligāmas mormoņu sektas sievietes, kuras ir precējušās ar vienu vīrieti. Pēc paziņojumiem par iespējamu seksuālu izmantošanu un vardarbību policija ir atņēmusi šo sieviešu bērnus.
Sarkanās klintis un baltie tempļi
Pirmajā cēlienā piecas galvenās varones mēģina saprast, kā rīkoties šajā situācijā, un stāsta, kā nonākušās šajā komūnā Jūtas dienvidos. Otrajā cēlienā sievietes dodas uz televīziju un sniedz interviju cerībā atgūt savus bērnus. Tikai viena mormone uzdrošinās pamest sektu. «Visi jūtas represēti un traumēti, bērni aizvesti - tā ir liela drāma, kas neatpaliek no XIX gadsimta itāļu operas sižeta,» piebilst Niko.
Vislielākās fundamentālistu baznīcas piekritēju grupas dzīvo Jūtā, Nevadā, Arizonā, Teksasā, Kolorādo un Dienviddakotā, kā arī Britu Kolumbijā Kanādā. Niko Mjūlijs stāsta, ka viņa operā īpašu lomu spēlē apkārtējā vide, daba un ainavas, kas ir raksturīgas dienvidrietumu štatiem. Tuksnesis, sarkanās klintis un baltie mormoņu tempļi, kas slejas debesīs. Tumšo māsu scenogrāfiju un videoprojekcijas veido prominenta Londonas studija 59 Productions. Libreta autors ir rakstnieks un dramaturgs Stīvens Kerems.
No kanjoniem uz zvaigznēm
Niko Mjūliju bieži dēvē par amerikāņu minimālistu Stīva Reiha, Džona Adamsa un Filipa Glāsa mantinieku, taču tikpat lielā mērā viņu ir ietekmējuši Mocarts, Britens un anglikāņu baznīcas dziedājumi. Ja runājam par operu Tumšās māsas, par orientieriem var uzskatīt Ārona Koplenda amerikāņu ainavas iedvesmotos skaņdarbus, Olivjē Mesiāna simfonisko poēmu No kanjoniem uz zvaigznēm, kuru inspirējušas Arizonas sarkanās klintis, kā arī mormoņu dziesmas un himnas.
Opera būs skatāma Ņujorkā Džeralda V. Linča teātrī Džona Džeja koledžā no 9. līdz 19. novembrim. Nākamā gada jūnijā Tumšās māsas ieradīsies Filadelfijā. Šo opusu pasūtīja un producēja trīs institūcijas - apvienība Gotham Chamber Opera, The Music-Theatre Group un Filadelfijas operas kompānija. Informācija par iestudējumu - darksistersopera.org.
«Es pats vienmēr spriežu par operu pēc savām sajūtām - vai es esmu labi pavadījis laiku teātrī,» stāsta komponists. Pēc Divu zēnu pirmizrādes Londonā Niko nav izlasījis nevienu recenziju. «Es nemaz negribu zināt, ko par to rakstīja kritiķi. Man patīk kritika, tā ir nepieciešama, taču es to gaidu nevis no kritiķiem, bet no draugiem, no citiem komponistiem, no cilvēkiem, kas pazīst mani un manu darbu, kā arī no skatītājiem, kas vispār apmeklēja operu pirmo reizi, - vai viņiem bija interesanti, kas patika, kas nepatika, vai nebija par ātru, varbūt kaut kas palika nesaprasts... Pieļauju, ka kādam profesionāla mūzikas kritika ir svarīga, taču man tā ir sveša pasaule. Tā ir daļa no mehānisma, kas cenšas piesaistīt klausītājus koncertiem un izrādēm, kas uztur diskusiju par operas nākotni un visu pārējo. Mani tas neuztrauc, tā nav mana atbildība, es nevēlos domāt par opermākslas nākotni un publikas piesaisti. Ja kāds komponists pārāk cieši pievēršas šiem jautājumiem un domā par to, kā viņa darbs tiek ierakstīts kultūras kontekstā, tas liecina, ka viņš nepavada pietiekami daudz laika, sacerot mūziku, un dara nevis to, ko prasa viņa dvēsele, bet filozofē par kultūras ekonomiku, cenšoties nodrošināt savam darbam vietu vēsturiskā procesā.»
Vingrinājums ar Instrumentiem
Pēdējā gada laikā ir iznākuši trīs albumi ar Niko Mjūlija mūziku - I Drink the Air before Me, A Good Understanding un Seeing Is Believing. Viņš komponē nepārtraukti. «Es pats nekad neesmu meklējis darbu, darbs vienmēr atrod mani,» sarunā ar Kultūras Dienu apgalvo Niko. Patlaban viņš raksta baletu trupai New York City Ballet - komponistam ir izveidojusies veiksmīga sadarbība un draudzība ar franču horeogrāfu Benžamēnu Mijepjē, kurš ir iestudējis numurus Mihailam Barišņikovam un guvis plašu atpazīstamību pēc dalības kinorežisora Darena Aronofska baleta psihodrāmā Melnais gulbis. Horeogrāfa un dejotāja romāns ar filmas zvaigzni Natāliju Portmenu turpinās arī dzīvē. Vēl vienu Niko Mjūlija opusu savā repertuārā iekļaus Karaliskais balets Londonā - šis darbs top kopā ar horeogrāfiem Veinu Makgregoru un Kimu Brandstrupu. «Tā, ko vēl es komponēju? Koncertu čellam un visu kaut ko!» mūziķis priecīgi paziņo.
Niko neatsakās arī no sīkākiem, šķietami mazāk prestižiem darbiem. Viņš piedalījās grupas Instrumenti debijas albuma Tru ierakstā Reikjavīkā - pilsētā, kurā Niko mēdz ilgstoši uzturēties. Daudzi viņa ieraksti top tajā pašā studijā un ar tiem pašiem mūziķiem, skaņu inženieriem un producentiem, kuru vārdi minēti Instrumentu diska «titros».
Kāpēc aizņemtais un pieprasītais komponists piekrīt palīdzēt citiem māksliniekiem, piemēram, Instrumentiem? «Tā ir iespēja strādāt ar mūziku, kas man patīk, tā ir iespēja būt dāsnam un atvērtam sadarbības partnerim - man vienkārši patīk uztaisīt kādu nelielu aranžējumu... Tas ir labs vingrinājums. Tas ir tāpat kā pagatavot maltīti, piedalīties kopīgā procesā. Daudzi komponisti tiešām nav atvērti sadarbībai, katrs ir pieradis darīt savu, rušināties savā dobē, taču man patīk saskarties ar citu autoru mūziku un reaģēt uz to.»