Aiz dāmas tēla slēpjas aktīva sieviete, kura spēj nedēļu mazgāties kalnu strautiņā un rāpties pa klinšainām taciņām. Viņa runā par dabu ar lielo burtu, uzsverot, ka viss sākas un beidzas ar to, arī viņa pati. Šogad viņa kļuvusi arī par Latvijas Zaļā punkta rīkotās akcijas Es gribu - es šķiroju! Stiklu! mentori.
Lai gan savu ikdienu aizvadi pilsētā, tu daudzkārt esi uzsvērusi, ka izjūti sevi kā dabas sastāvdaļu. Kāpēc tev personīgi tas ir svarīgi?
Es sevi uztveru kā daļu no dabas, jo uzskatu, ka mēs visi un pilnīgi viss šajā pasaulē ir vienots. Mēs neeksistējam autonomi viens no otra, suga no sugas, rase no rases, bet esam vienas planētas iedzīvotāji, līdz ar to ar savu rīcību ietekmējam ne tikai sevi, bet arī cits citu un pasauli kopumā. Daba ir mana svētnīca, tajā smeļos spēku, enerģiju un iedvesmu. Dzīve mani nepiespieda piedomāt pie veselīga dzīvesveida kādas slimības vai cita nopietna satricinājuma dēļ, kā tas mēdz gadīties. Es vienkārši sapratu, ka katrai mūsu rīcībai ir sekas un pat ar katru savu kustību un domu es vai nu uzlaboju savu dzīves kvalitāti un pašsajūtu, vai arī grauju to. Sākot to apzināties, es vienkārši sāku piedomāt pie izvēlēm, kuras veicu katru dienu, - vai tā būtu pārtikas izvēle, mani nodomi, vides jautājumi vai pat sava ikdienas laika produktīva plānošana.
Tomēr - kā tu spēj apvienot urbāno dzīvi ar mīlestību pret dabu?
Es teiktu, ka tā drīzāk ir dzīvesstila sastāvdaļa, tā ir daļa no manis, un tāpēc man speciāli nenākas neko apvienot. Daba mani spēcina, nomierina un iedvesmo. Kad ilgāku laiku esmu pilsētvidē un jūtu spēku izsīkumu, tad meklēju dabas dāvāto mieru un spēku sevī. Esmu pārliecināta, ka tas vienmēr tur ir, vajag tikai atrast iespēju pabūt klusumā un ieklausīties. Visu dzīvē var apvienot. Svarīgākais ir sakārtot prioritātes. Es savu laiku sadalu starp cilvēkiem un lietām, kas man ir svarīgi, kas ir manu prioritāšu augšgalā. Ja kaut kam ilgāku dzīves posmu nevaram atrast laiku, tad, visticamāk, tā vienkārši nav mūsu šī brīža prioritāte, un nevajag sevi mānīt un tērēt tam savu enerģiju.
Kas ir tās ikdienas izvēles, kur tu centies būt atbildīga pret sevi, vidi un dabu kopumā?
Es cenšos būt atbildīga par to, kādu ietekmi es atstāju uz pasauli, piedomāju pie tā, lai ar savām darbībām un domām pēc iespējas mazāk darītu kādam pāri. Sākot jau ar sevi pašu, cenšos nedarīt pāri sev, izvēloties kvalitatīvu pārtiku un tādā veidā neveicinot neveselīgas pārtikas industriju, cenšos piedomāt pie atkritumu šķirošanas, lai taupītu zemes resursus un nepiesārņotu to lieki, tāpat pēc iespējas vairāk pārvietojos kājām. Ikdienā iepērkos pārsvarā mazajos ekoveikalos un pērku pārtiku vienai vai divām reizēm, lai tā būtu maksimāli svaiga un pastāvētu mazāka iespējamība, ka nāksies kaut ko mest ārā.
Tu esi arī aktīva sportotāja - brauc ar riteni un apmeklē cross fit treniņus. Cik liela loma tavā ikdienā ir fiziskām aktivitātēm?
Esmu veselīga dzīvesveida piekritēja, tieši tāpēc man patīk savu laiku piepildīt ar dažādām sportiskām nodarbēm. Nav noslēpums, ka pēc fiziskām aktivitātēm ķermenī veidojas endorfīni - laimes hormoni, tad nu laikam jau esmu no tiem labā ziņā atkarīga. Tāpēc man patīk piedalīties dažādās tautas sporta sacensībās, es mēdzu skriet, braukt ar riteni, esmu nobraukusi mazo skrituļslidošanas maratonu kopā ar meitu, kas sēdēja ratos, eju šad un tad pārgājienos, vasarā man patīk braukt ar ūdensslēpēm un vispār izmēģināt daudz ko jaunu. Šobrīd cross fit ir mana sportiskā prioritāte - apmeklēju treniņus aptuveni divas līdz trīs reizes nedēļā atkarībā no katras nedēļas intensivitātes. Pēdējā laikā mazāk uzmanības atliek jogai. No tās man arī ir atkarība, jo tā dod neaprakstāmu mieru un harmoniju, tāpēc ceru, ka drīz izdosies saplānot laiku tā, lai arī to varu apmeklēt pāris reižu nedēļā.
Tev patīk doties pārgājienos - pirms pāris gadiem pat devies uz Kaukāza kalniem...
Mani pirmie pārgājieni sākās, kad man bija četri gadi, tad devos kopā ar vecākiem uz Kaukāza kalniem. Tur mēs atgriezāmies vairākas reizes manas bērnības laikā. Pēc ilgāka pārtraukuma un jau bez vecākiem tur paviesojos arī pirms diviem gadiem. Kalnos pavadīju nedēļu. Dienā bija jānostaigā 11-21 kilometrs pa kalniem, kas nav vienkārši, jo ceļš nav līdzens, ir lieli akmeņi, koku zari, upes, lietus laikā dubļi, protams, pats ceļš arī iet gan augšā, gan lejā, visu laiku jāskatās zem kājām. Jāuzmanās, kur kāp, lai nenokristu un kaut kur neaizķertos. Milzīga koncentrēšanās un meditācija tai pašā laikā. Mazgājāmies ledainā kalnu upē, ik pēc pāris dienām tikām pie silta ūdens un gulējām teltīs, protams, arī ēdienu gatavojām paši uz ugunskura. Nedēļu tur nodzīvoju bez telefona, interneta, kas, protams, ir absolūti ekskluzīvs pasākums, mājās to atļauties ir grūti. Liela fiziska slodze mijas ar dabas spēku, varenību, iedvesmu, harmoniju, dzīvesprieku un sevis iepazīšanu. Tas ir ļoti skaists un vērtīgs piedzīvojums. Tepat Latvijā arī esmu gājusi dienas pārgājienos kopā ar RigaRangers. Tas ir lielisks restarts pēc smagākas darba nedēļas. Ļoti izbaudu gan skaisto Latvijas dabu, gan iespēju veselu dienu pavadīt svaigā gaisā, fiziski sevi nodarbinot, īpaši jau, kad ir jauka kompānija. Tai pašā laikā es esmu vienpate pēc savas būtības, tāpēc varētu iet pārgājienā arī viena. Man ir ļoti svarīgs laiks ar sevi, pārdomas, iekšējais un ārējais klusums un miers.