Tātad osi ir gari vaļņveida pauguri ar stāvām nogāzēm, kas atgādina ceļu uzbērumus. Nosaukums cēlies no zviedru vārda «ᅢᄂsar - kore», bet latvieši tautā tos dēvē par āžu mugurām. Osu augsni veido augstveidīga smilts, oļi un grants, uz tiem aug specifiska augu valsts, un tie ir īpaši aizsargājami biotopi. Viens no tādiem atrodas Driksnas silā. Dabas Diena devās to izpētīt.
Visvairāk Latgalē
A/s Latvijas valsts meži vides eksperte Diāna Marga stāsta, ka Latvijas teritorijā osu ir maz un uz tiem augošie meži ir tikai 0,02% no kopējās mežu teritorijas. Osi visvairāk koncentrēti Austrumlatvijā, Kurzemē to ir mazāk. Garākais Latvijā ir Andrupenes oss - 58 km, bet pasaulē garākais ir Kanādā un sasniedz 800 km. Oss var būt viens, bet osu grēda var veidoties no vairākiem osiem, novietotiem blakus. Pazīstamākie osi Latgalē ir Numernes valnis, Grebļakalns un osi pie Andrupenes, bet citviet Latvijā Mazie Kangari, Lielie Kangari un Ogres Zilie kalni. Uz osiem visbiežāk aug gaiši priežu meži, kuru zemsedzē, pateicoties kaļķainajai augsnei, izveidojies īpatnējs un bagāts augu sugu sastāvs. Tā kā Latvijā reti ir gan osi, gan ar tiem saistītie īpatnējie, sugām bagātie meži un tajos sastopamās sugas, šie meži atzīti par īpaši aizsargājamiem - vēsta Dabas aizsardzības pārvaldes informācija. Osu meži ir no traucējumiem atkarīgi biotopi, tādēļ tiem nepieciešama uzraudzība un kopšana, kas notiek saskaņā ar 2004. gadā tapušo Dabas aizsardzības plānu. Tā kā katra teritorija nedaudz atšķiras, Driksnas sila biotopā sakopšanas darbi noris saskaņā ar 2012. gadā izstrādātajiem Driksnas sila individuālajiem apsaimniekošanas noteikumiem.
Īpaša sakopšana
Diāna Marga ir vides plānošanas speciāliste un sertificēta mežu, vaskulāro un saldūdens augu eksperte. Pirms ķerties pie sakopšanas darba, viņa vērtē biotopu, tā kvalitāti, kā arī veic dažādus monitoringus - sugu, biotopu, rekreācijas vietu monitoringu, putnu ligzdu apsekošanu un saskaņā ar iegūtajiem datiem izveido norādījumus, kur un kā veikt kopšanu. LVM teritorijās katru gadu lielās platībās notiek biotopu kopšana - katrā mežsaimniecībā vismaz 25 ha. Tiek koptas arī medņu riestu vietas, pērn 36 ha platībā. Ziemeļlatgalē pagājušajā gadā tika sakoptas 28 ha LVM biotopu teritorijas, no tām 7 ha Driksnas silā. Biotopu kopšanā tiek izmantoti dažādi paņēmieni - pļauj bioloģiski vērtīgas pļavas, cērt pamežu paaugu, medņu riestu vietās attīra meža otro stāvu utt. Osu reljefa formu biotopiem var tikt piemēroti dažādi apsaimniekošanas pasākumi. Diāna stāsta, ka osu meži ir jutīgi pret eitrofikāciju - bagātināšanos ar sugām, kas šim biotopam nav raksturīgas. Visizteiktāk vērojama egļu ienākšana, kas apēno augsni, bet osu biotopu specifikai vajag skrajus, gaismas apspīdētus laukumus, kā traucēklis raksturīga arī apaugšana ar biezu sūnu. Vides eksperte stāsta, ka senāk vismaz reizi 100 gados katrs mežs dega, rezultātā priedes koku stāvā parasti lielākoties izdzīvoja, bet bojā gāja egles un pameža krūmi. Sadegot zemsedzei, samazinājās vai pilnībā izdega sūnas un atsedzās minerālaugsne. Zemsedze kļuva ievērojami daudzveidīgāka un piemērotāka tam, lai tajā dzīvotu lielāks sugu skaits. Eksperti diskutē par kontrolētās dedzināšanas nepieciešamību, ko jau daudzus gadus izmanto Skandināvijā gan augsnes sagatavošanā izcirtumos, veicinot dabisku meža atjaunošanos, gan sausos priežu mežos, kuros nepieciešams atdarināt dabisko uguns traucējumu. Tā veidojas retajām sugām piemēroti apstākļi. Pasākums tiek veikts stingri kontrolētās, parasti nelielās platībās, ciešā ugunsdrošības speciālistu vadībā un uzraudzībā. Taču patlaban Latvijā šādu degšanu ir sarežģīti un dārgi noorganizēt, tādēļ osu biotopu kopšanai tiek izmantoti citi līdzekļi.
Tiek nocirsti saaugušie otrā stāva pameža un paaugas koki - galvenokārt egles. Tiek izvākti zari, lai skujas nepaliek uz zemes un, tām trūdot, nebagātinās augsne ar konkrētajam biotopam nevajadzīgām vielām. Ir vajadzīgi arī zemsedzes traucējumi, lai nav ļoti blīva sūnu seguma, kurā mežam raksturīgās retās puķes silpurenes nevar iesēties. Tādēļ notiek augsnes skarificēšana, bet atsevišķās platībās novāktas un no meža izvestas sūnas, atsedzot kailus zemes laukumus. Darbi tiek veikti rūpīgi un precīzi, saglabājot biotopu specifisko ainaviski dabisko vidi.