Nav garantiju
Ir indivīdi, kuri nekreņķējas, pamanot fiziskā vecuma pazīmes, jo saprot, ka tās ir dabiskas. Ir arī tādi, kuri fiziski dzīvo kā savvaļas dzīvnieki, vien lietojot tādus sadzīves kultūras sasniegumus kā mēbeles un galda piederumi un ēdot, ko pašiem izdodas sarūpēt. Viņi neraizējas par mūža ilguma pagarināšanu par katru cenu, jo šāds dzīvesveids šķiet daudz augstākā kvalitātē nekā tiem, kas maitā sev nervus par katru radušos miesas problēmu un fiziski sevi saudzē kā zīdaini siltos autiņos.
Pēdējie bieži vien arī sāk atgādināt dažus dzīvniekus, tiesa, ne savvaļas, bet aizgaldā treknai gaļai paredzētos, kas laimē rukšķ, kad sile pilna - pretēji radiniekiem mežā, tiem vitālajiem, skarbajos apstākļos noliktajiem, bet noteikti laimīgajiem, jo brīvi. Turklāt sevi saudzējošajiem tik un tā nākas samierināties, ka nav ne mazāko garantiju nodzīvot kādu dienu ilgāk par mežonīgajiem askētiem. Taču viņi ir izņēmums, jo tradicionāli tiek uzskatīts, ka par veselību ir jārūpējas un ne vien ziemas beigās.
Nodošanās pesimismam
Par veselību jādomā visas dzīves garumā, ko gan tikai retais ņem vērā. Kurš gan domā par veselību, kad spara ir diezgan gan nopietniem darbiem, gan draiskulīgiem priekiem vai ja laimējies piedzimt ar labiem gēniem, kas paredz tik vien kā neizbēgamo novecošanu? Veselie - kamēr viņi ir veseli - bieži vien ir pārliecināti, ka slimībām nolemti tikai neprāši, kas arī otrajā dzīves daļā turpina tīšu veselības maitāšanu ar neveselīgu dzīvesveidu, viltus baudvielām, bet - kas ir vistrakākais - ar nodošanos pesimismam. Tas ir veselību katastrofāli maitājošs apstāklis, pret ko nekas nevar līdzēt, ja vien pats neatskārst paraudzīties uz pasauli gaišāk.
Optimisti, kad tos piemeklē kāda liga, parasti to uztver kā interesantu jaunumu un diez ko neraizējas, vairāk uzticoties Dieva dotā dvēseles mājokļa spējām, kas ar ligu tiks galā. Optimistu galvenais postulāts vēstī, ka ārstēšanu pārcietušie nezina, kā būtu, ja viņi paļautos tikai uz providenci un nemaitātu sevi ar zālēm vai tamlīdzīgām blēņām un ka labāk par ligu ir pasmieties. Sak, ja sanāks nodzīvot ilgāk, tad varbūt par tieši tik garu laika sprīdi, cik kopumā pavadīts medicīnas iestāžu uzgaidāmajās telpās. Dzīvi var salīdzināt ar populāriem ziemas sporta veidiem, kuros kustība notiek uz leju vien un arvien ātrāk. Ja uz to var paskatīties caur humora prizmu, problēmu sanāks mazāk, un, ja tādas arī radīsies, tad būs vieglāk pārciešamas, jo humors noteikti dziedē. Finiša taisnē, kad tā baltā lentīte jau kļūst redzama, humors ir ļoti vēlams. Katram vecim un večai ir vērts pajokoties, jo gaidāmais svarīgais notikums nav nekas ekstraordinārs un izņēmumu te nebūs.
Vecums nav šķērslis
Vēl lielisks, teju vai brīnumlīdzeklis labas veselības garantēšanai ir nodarbošanās ar puritāniskā sabiedrībā noklusētiem intīmiem pasākumiem - tā saucamajiem gultas priekiem, kuriem vecums nekādā gadījumā nav šķērslis, ja vien iepriekš pieminētais pesimisms nepārmāc jaukās ieceres.
Protams, tas neattiecas uz visiem sirdzējiem, bet, ja ļaudis - it sevišķi seniori - vairāk raudzītos uz pasauli ja ne ar humoru, tad vismaz optimistiskāk, veselība sabiedrībai uzlabotos ne vien tikai fiziskajā, bet arī garīgajā ziņā.