«Līdzīgi kā teikā - Rīga nekad nebūs gatava. Tāpat arī ar mums. Par visu, šķiet, ir padomāts, taču tajā pašā laikā visu nekad nav iespējams paredzēt. Jākoncentrējas uz kritiskajiem punktiem, kuriem esam veltījuši daudz laika. Viens no tiem ir skatītāju nomaiņa starp spēlēm, kam jānotiek trīs reizes dienā. Tādas loģistikas iekšā un ārā tikšanai šeit nav bijis nekad. Negribu pārspīlēt, bet ārpus sportiskā rezultāta tā manī rada lielāko trauksmi. Nupat pasaules hokeja čempionāta laikā Prāgā cilvēki esot kavējuši pat trīsdesmit minūšu tikai tāpēc, ka netika savlaicīgi arēnā. Tā būs baigā vilšanās, ja pie investētā laika šīs problēmas risināšanā tas notiks arī pie mums. Cilvēkam, kurš atbraucis skatīties kontinenta labāko basketbolu, tomēr ir svarīgi redzēt un izbaudīt visu.
Vai komunicējāt ar cilvēkiem, kuri 2006. gadā Rīgā rīkoja pasaules čempionātu?
Viņu situācija bija mazliet atšķirīga, jo atklāšanas dienā nebija trīs izpārdotu spēļu, kurās auditorija praktiski visa nomainās. Hokejā bez latviešiem bija varbūt kāds tūkstotis somu līdzjutēju, bet tagad būs tūkstošiem lietuviešu un igauņu. Mums ir cilvēki ar milzu pieredzi gan sporta pasākumu, gan dziesmu svētku rīkošanā. Būs arī Lietuvas un Igaunijas policija, lai nesavaldīgākie kaimiņvalstu pārstāvji nevarētu izlikties, ka neko nesaprot. Tāda prakse bija arī Positivus festivālā, kur Igaunijas policija nomierināja sakarsušākos šīs valsts viesus.
Kas gatavošanās posmā bija lielākie izaicinājumi?
Tādas sajūtas, ka čempionāts varētu nenotikt, nav bijušas ne reizi. Īpašs apstāklis bija tas, ka pēc Ukrainas atteikšanās rīkot turnīru bija ļoti maz laika. Visvairāk to jutām sarunās ar sponsoriem. Mēs aizpildījām sev atvēlētās sponsoru vietas, taču tās summas noteikti bija mazākas, nekā varēja būt. Bija desmitiem ieinteresētu un maksātspējīgu uzņēmumu, kuri gluži vienkārši šī gada budžetu bija jau saplānojuši.
Ar ko Rīgas turnīrs būs īpašs?
Vienas grupas turnīram, manuprāt, būsim ļoti jaudīgi. Būs milzīga fanu zona pie Arēnas un vēl trīs Rīgas teritorijā - latviešiem pie Brīvības pieminekļa, igauņiem Esplanādē, lietuviešiem pie Kongresu nama. Kā tāda, man šķiet, nav bijis. Ir bijuši kaut kādi viesu krodziņi, taču zonas, kas var apkalpot tūkstošiem cilvēku no trijām valstīm, ir kas nebijs.
Pēc kādas mērauklas vērtēsiet, vai čempionāts ir izdevies?
Vari izdarīt jebko, bet, ja nebūs sportiskā rezultāta, labas sajūtas nebūs. Ja par organizatorisko pusi, tad centīsimies valdībai pierādīt, ka ekonomiskais ieguvums valstij būs daudzkārt lielāks par čempionāta rīkošanai iztērēto naudu. Veidosim pētījumu, aptaujāsim cilvēkus, vāksim datus. Ir svarīgi pierādīt, ka basketbols ir instruments, ar kuru veicināt valsts labklājību un atpazīstamību.
Spēlētāji atzīst, ka spēlēt Eiropas čempionātā Rīgā ir viens no sapņiem. Par ko sapņojāt tolaik?
Tagad gan puiši, gan dāmas ir pieradinājuši ar regulāru dalību Eiropas čempionātā, taču tolaik jau tikšana uz čempi bija liels sasniegums, uz ko tiecāmies. Tad finālā bija mazāk komandu un bija jāspēlē mazliet labāk, lai to sasniegtu.
Vai šī paaudze ir spēcīgāka, ja izvirza augstākus mērķus?
Grūti salīdzināt paaudzes, drīzāk tendences. Mazliet banāli, bet domāju, ka tas ir tāpēc, ka basketbola līmenis visā Eiropā ir izlīdzinājies. To izjūtam abējādi, jo komandas, kuras manā paaudzē pērām - tie paši somi, baltkrievi -, tagad labi cīnās un tiek uz finālturnīriem, bet spēcīgās izlases, pret kurām mums agrāk praktiski nebija variantu, šobrīd ir pieveicamas. Protams, tās būs favorītes, taču varam cīnīties ar katru. Tie meistarības attālumi ir sašaurinājušies. Manā laikā piedzīvojām kaunpilnu zaudējumu Islandei, kas tobrīd bija nonsenss, bet tagad viņi spēlē finālturnīrā.
Vai nav bažu, ka spēlētāji savā laukumā var pārdegt?
Man šķiet, ka atsevišķiem spēlētājiem īstermiņā var būt kādas problēmas, taču kopumā kā komandai ne. Mums ir dažādos līmeņos pieredzējuši basketbolisti, kas varbūt nav superzvaigznes, taču kopumā veido ļoti sabalansētu komandu.
Vai komandai ir izvirzīts uzdevums?
Šī bija tā reize, kad nekādus uzdevumus nevajadzēja dot. Skaidrs, ka no grupas ir jāizkļūst, bet tālāk jāskatās, kur esam. Vienalga, kura komanda nāks pretī no C grupas, tā droši vien būs favorīte. Tajā pašā laikā, kādu mēs varam dot uzdevumu šajā spēlē? Protams, uzvarēt.
Daudz piesauktā Rio, olimpiskā kvalifikācija?
Te pat nav runas par baidīšanos izvirzīt augstus mērķus. Vienkārši ir jāstāv abām kājām uz zemes. Vīriešu basketbola izlase olimpiādē nav bijusi. Vai mums ir sastāvs, ar kādu uz to varam pretendēt? Nē. Tajā pašā laikā ar pašreizējo spēku samēru Eiropas basketbolā pie labas spēles, veiksmes, sakritības varam cerēt trāpīt kaut kur augstāk. To jau pierādīja pagājušais Eiropas čempionāts. Tomēr tas čempionāts parādīja arī otru pusi: varam paceltām galvām izkļūt no Balkānu «nāves grupas», bet nepārkāpt beļģiem, kuriem neko nevajag. Tas ir Latvijas spožums un posts ne tikai basketbolā.
Tomēr šis ir pļaujas laiks paaudzei, kas izlasē ienāca 2010. gadā? Spēlētāji ir pietiekami pieredzējuši un izcīnījuši labas pozīcijas klubu līmenī!
Nenoniecinot nevienu spēlētāju, jāatzīst, ka garā gala spēlētāji no Eiropas elites ir mazliet tālāk par ārējās līnijas spēlētājiem. Tāpēc kaut ko prasīt... Jā, vairāki spēlētāji ir savas sportiskās formas virsotnē, - tā ir taisnība. Tomēr nevaram runāt par paaudzi, kurā visos posteņos ir lieliska komplektācija un visi būtu veseli. Šobrīd, lai panāktu kaut ko vairāk, mums trūkumi jākompensē ar labāku komandas ķīmiju, lielāku pašatdevi.
Garajā galā noderētu Kristaps Porziņģis. Vai tomēr nebija nekādu izredžu viņu piesaistīt?
Mums ar Kristapu un viņa brāli sarunas bija jau krietni sen, pirms bija nojausma par viņa pozīcijām NBA draftā. Vienojāmies par ceļu, kas vislabāk savienotu viņa personīgās un Latvijas basketbola perspektīvas ilgtermiņā. Jā, tāds spēlētājs mūsu komandai noteikti palīdzētu, taču viņam ir tikai deviņpadsmit gadu! Ļaujiet viņam vispirms nostiprināt savas pozīcijas tur, lai nebūtu problēmu pēc tam nākt palīdzēt mums jau ar noteikumiem, kādus viņš gribēs. Šī vasara ir bijusi īpaši piesātināta paziņojumiem par spēlētājiem, kuru tādu vai citādu iemeslu dēļ nebūs. Jābūt reālistiem. Pēc manas komunikācijas ar viņu ir pārliecība, ka Kristapa sirds ir Latvijā, un gan jau būs iespēja arī viņam pierādīt, ko tas nozīmē.
Ko tev pašam šis čempionāts nozīmē?
Ļoti daudz. Man šķiet, ka biju viens no, ja ne pats pirmais, kurš sāka šo ideju basketbola sabiedrībā iedzīvināt un tiražēt plašākā auditorijā. Esmu par to ideju dedzis un centies pierādīt. Tā man ir bijusi personīgā motivācija, esot LBS ģenerālsekretāram šos piecus gadus, sarīkot Latvijā augstākā kalibra basketbola pasākumu.
Kāda ir sajūta, sasniedzot vērienīgu mērķi?
Nekāda īpašā jau patiesībā nav. Kad braucu uz Madridi, kur tika piešķirtas rīkošanas tiesības, man šķita, ka skriešu pa ielu un bļaušu pilnā balsī, līdz man pietrūks elpas, ja mēs dabūsim šo iespēju. Tik ļoti man to gribējās. Tomēr brīdī, kad tas piepildās, tā latiņa jau ir pārvarēta un domāju jau par nākamo lietu, kas ir jādara, lai tas čempionāts būtu kvalitatīvs, lai maksimalizētu biļešu ienākumus. Nezinu, kā ir citiem, bet es jau esmu sportists - šodien izdarītais ir pagājis. Nākamajā dienā tas ir jāaizmirst un jāmauc tālāk. Tāpēc nekādas svinības vai eiforijas nav bijušas un, domāju, nebūs arī pēc čempionāta. Būs jāieelpo dziļāk un jāskatās pēc jauniem izaicinājumiem.
Kāda ir tava kopējā sajūta par šo komandu?
Uzskatu, ka ir izdevies kopējais basketbola sabiedrības restarts pēc tā nelaimīgā 2009. gada. Tajā skaitā izlasē, izveidojot komandas standartu attieksmes, darba un citu vērtību ziņā. Daudz ko devis gan treneris, gan izlases kapteinis, gan kaut kādas mūsu aktivitātes. Varētu teikt, ka valstsvienība kā Latvijas basketbola flagmanis šobrīd ir daudz augstākās, stabilākās pozīcijās, nekā tas ir bijis agrāk. Tanī pašā laikā ar baltu skaudību var skatīties uz slovēņiem vai itāļiem, kuri atlido ar čarterreisu. Salīdzinot ar citu valstu rocību, neteiktu, ka esam nabadzīgi, taču pieticīgi. Tāpēc es varu tikai pateikt paldies izlases čaļiem, kuri jau arī redz citu iespējas, taču saprotoši izturas pret mūsu iespējām.