Īsā laika sprīdī sanāca divreiz kļūt par pasaules čempioni. Kāpēc starp abiem tituliem bija tikai divu mēnešu pauze?
Mums ir tāda sistēma. Vienu gadu ir apļa turnīrs, kurā piedalās nacionālie čempioni. Citu gadu ir maču sērija - pasaules čempions spēlē pret pretendentu. Pērn Starptautiskā Dambretes federācija nevarēja noorganizēt maču sēriju, tāpēc pagājušā gada titulu izcīnīju jau šogad Kazahstānā. Man it kā bija tiesības tajā arī nepiedalīties, bet viņi uzstāja, ka jārīko mači, un es piekritu.
Cik grūti šoreiz bija aizstāvēt titulus?
Nu jau ļoti sarežģīti. Man jau tāds vecums, ka divus pasaules čempionātus pēc kārtas ir ļoti grūti aizvadīt. Mačus ir grūtāk aizvadīt tieši psiholoģiskā ziņā, jo katras kļūdas cena ir ļoti augsta. Nereti ir tā, ka pieļauj vienu kļūdu, zaudē un tad jau visā mačā ir ļoti grūti atspēlēties. Pasaules čempionātā bija 16 dalībnieču, dažas bija acīmredzami vājākas. Pret viņām varēja neiespringt un pataupīt spēkus. Turnīrā ir grūti fiziski. Nepieciešama izturība. Man jau pēdējās kārtās tās trūka, jo bijām Ķīnā - piecu stundu starpība laikā. Četrreiz bija pa divām partijām dienā. Viena partija ilgst četras piecas stundas. Piecos no rīta pēc Latvijas laika ir pirmā partija, pēc pusdienām - otrā. Tā arī noguruma dēļ vienu partiju zaudēju.
Turnīrā zaudējuma cena ir mazāka?
Jā, vēlāk atspēlēju. Mums trijām bija vienāds punktu skaits, pēc papildu kritērijiem - kam vairāk uzvaru - es uzvarēju.
Sakāt, ka pēdējā laikā uzvarēt kļūst aizvien grūtāk. Pēc sajūtām - cik ilgi vēl paliksit tronī?
(Smejas.) Es jau katru gadu gribu mest tam mieru, jo grūti savienot spēlēšanu augstā līmenī ar uzmanības veltīšanu bērniem. Gribu vairāk pievērsties bērnu trenēšanai. Man ir trīs grupas audzēkņu. Jāgatavo nākamā paaudze. Tagad gan arī balvu fondi ir parādījušies. Agrāk tādu dāmu dambretē nebija. Apkārtējie saka - kas tev ko neaizbraukt?! Nopelnīsi naudu... Cilvēki nesaprot, ka tas prasa ļoti daudz spēka. No malas šķiet, ka tas ir vienkārši - sēdēt pie galdiņa. Man vienreiz pēc saspringtas partijas bikses nokrita - biju zaudējusi divus kilogramus, tā sēžot pie galdiņa (iesmejas). Nezinu, cik ilgi vēl izturēšu. Nākamgad man jāspēlē maču sērija pret polieti Natāliju Sadovsku. Agrāk viņa nespēlēja ļoti labi, bet tagad viņai ir ļoti labs treneris, un progress ir acīmredzams. Viņa ir teju divreiz jaunāka par mani. Ja balvu fonds būs pieklājīgs, laikam nospēlēšu.
Cik lielu prēmiju var iegūt, kļūstot par čempioni?
Pasaules čempionāta kopīgais balvu fonds laikam bija 20 tūkstoši eiro. Pasaules kausā Ufā 2010. gadā balvu fonds bija 100 tūkstošu. Mačos bija 15 tūkstošu: astoņi uzvarētājai un septiņi - zaudētājai. Dāmu dambretē tas nav slikti.
Jaunā paaudze uz papēžiem nemin?
Jā, protams. Ir notikusi paaudžu maiņa, starp tām, kurām ir 23-25 gadi, ir ļoti spēcīgas meitenes. Turnīrā man teju puse no pretiniecēm varēja būt arī meitas. Bija interesanti - vai es viņas uzveikšu vai ne. Izdevās, par to ir gandarījums.
Vai jaunās spēlē agresīvāk?
Nē, es tā neteiktu. Dambretē ir izteikta atšķirība starp kungiem un dāmām. Kungi cenšas izdarīt labākos gājienus, sievietes - drošākos. Baltkrievijā ir Olga Fedoroviča, kurai ļoti patīk bīstamas pozīcijas. Ar viņu ir ļoti interesanti spēlēt. Pārējās ir piesardzīgākas.
Kā notiek gatavošanās nopietnai maču sērijai?
Oi (nopūšas)! Pirms mača ar pieckārtējo pasaules čempioni Tamāru Tansikužinu mēnesi pusotru cītīgi gatavojāmies. Man ir labs treneris - mūsu lielmeistars Raimonds Vīpulis. Viņš man ļoti palīdzēja, viņš labi zina teoriju, daudz ko parādīja. Katru dienu pa trim četrām stundām gatavojāmies. Tamāras trumpis ir viena specifiska atklātne. Nekad nezinājām, ko pret to darīt. Tagad rūpīgi to izanalizējām, un maču beigās viņa jau atteicās no tās atklātnes. Tātad «atkodām» viņu. Man vecākajā grupā ir jau divi pasaules čempioni junioru vecumā, tāpēc nodarbībām ar viņiem gatavojos nopietnāk nekā saviem mačiem.
Vai par dambreti domājat arī, piemēram, sabiedriskajā transportā un veikalā?
Ko vēl ne?! (Smejas.) Nē, agrāk es tā varēju, bet tagad vairāk lasu grāmatas, piemēram, par psiholoģiju.
Kā šīs zināšanas varat likt lietā - paškontrolei vai pretinieka mulsināšanas nolūkos?
Dāmu dambretē nav izplatīti paņēmieni, lai pretinieku izsistu no sliedēm. Varbūt kādai. Piemēram, ukrainiete Darja Tkačenko, bijusī pasaules čempione, izmanto caururbjošu skatienu. Nav patīkami, bet esmu iemācījusies tam nepievērst uzmanību. Parasti jau visas esam draudzīgas, priecājamies satikt cita citu, čempionātu gaitā kopīgi ejam pa veikaliem.
Kāda ir situācija ar dambreti Latvijā?
Vīriešiem ir daudz grūtāk. Tur ir milzīga konkurence. Tradīcijas mums ir. Andris Andreiko bija pasaules čempions vairākkārt, Guntis Valneris pēc tam arī. Domāju, ka Guntis vēl var pacīnīties par titulu. Viņam ir tāds aprēķins! Kad viņš man rāda savus atklājumus, man sāk šķist, ka es vispār nemāku spēlēt. Šogad gan viņš diemžēl netika uz pasaules čempionātu, jo bija ļoti spraiga cīņa par desmit kvotām no Eiropas. Daudzi netika, arī ranga pirmais numurs Aleksandrs Švarcmans ne. Tas ir dīvaini un netaisnīgi. Man bija audzēknis Leonīds Cilevičs, kurš bija pasaules čempions U-16 un U-19 vecuma grupā, bet tagad viņš vairs nespēlē. Ir divas ļoti talantīgas meitenes, redzēs, kā būs tālāk. Mans treneris vienmēr apgalvo, ka meitenes nav drošs materiāls.
Jo vēlāk dibina ģimeni?
Ne tikai tāpēc. Vienkārši tāpēc, ka neviens nekad nezina, kas meitenēm galvā notiek. Arī viņas pašas ne (iesmejas). Piemēram, ja nodarbībā pajautāju puisim, kāpēc viņš veica tādu gājienu, vienmēr saņemšu skaidru atbildi. Bet meitenes uz tādiem jautājumiem atbild vienkārši - tā gribējās. Viena mana audzēkne ir Eiropas un pasaules U-16 čempione. Pēc spējām es varētu viņu aizvest arī līdz pieaugušo pasaules čempiones titulam. Pati jau visu esmu sasniegusi, tāpēc tagad gribu kādam palīdzēt kļūt par čempionu. Vēl viens sapnītis gan man ir - kļūt par lielmeistari starp kungiem. Vienreiz to normatīvu izpildīju, vēl divreiz tas jāizdara. Bet tas ir ļoti sarežģīti. Piemēram, kādā turnīrā Nīderlandē bija tāda lielmeistara norma, ka neviens pasaules čempions to neizpildīja.
Vai kādai sievietei pasaulē ir kungu lielmeistara tituls?
Nē. Mums jau tikai pirms gada vai pusotra ieviesa kopīgu reitingu kungiem un dāmām. Savulaik biju aizvadījusi ļoti labus turnīrus konkurencē ar kungiem, bet ar atsevišķo kungu reitingu, kas man bija zems, nebija reāli izpildīt normatīvu. Ir gan viens ļoti ātrs veids, kā to izdarīt: jākļūst par kontinentālo, piemēram, Austrālijas, čempioni konkurencē ar kungiem. Tad uzreiz būšu lielmeistare (smejas).
Kā izdevies karjeras gaitā spēlēšanu augstā līmenī savienot ar ģimenes dzīvi?
Grūti bija. Vīrs jau iepazīstoties labi zināja, ar ko jārēķinās. Mazliet vairāk cieta meita. Es nesen palasīju dienasgrāmatu, ko viņa rakstīja deviņu gadu vecumā, kad kārtējo reizi biju aizbraukusi uz mačiem. Kļuva ļoti žēl. Viņai neizdevās veltīt tik daudz uzmanības, kā gribētos. Tagad gan viss ir kārtībā, viņai ir 24 gadi, bet toreiz viņa ļoti pārdzīvoja, un es par to jūtos mazliet vainīga.