Visās trijās pilsētās viņa muzicēs kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kuram diriģenta Andra Pogas vadībā pienākusi kārta izpausties Baltijas simfoniskajā festivālā. Koncerta programmā Rīgā Lielajā ģildē 8. aprīlī, tāpat Viļņā un Tallinā, ir arī Pētera Vaska latviskais opuss Lauda un Dmitrija Šostakoviča Pirmā simfonija - talantīgs meistardarbs, ar kuru jaunais komponists 19 gadu vecumā beidza konservatoriju.
Tīrā bērna atklāsmē
Vijoļkoncertu Bēthovens komponēja pēc austriešu vijolnieka un diriģenta Franča Klementa pasūtījuma 1806. gadā. Tā paša gada maijā, pēc dažu avotu ziņām, notikusi Bēthovena slepenā saderināšanās ar Terēzi Brunsviku (kāzu gan nebija), un tiek uzskatīts, ka vijoļkoncertā saklausāma mīlas piepildīta laimes sajūta. «Tās ir vijoļspēles visaugstākās virsotnes. Neticēju, ka es būšu tas cilvēks, kas to spēlēs. Man tas ir liels notikums un izaicinājums,» gatavojoties Bēthovena lasījumam, saka Eva Bindere. Atceroties vijolnieces spožo sniegumu XX gadsimta lielmeistaru Kurta Veila, Alfrēda Šnitkes, Džona Tavenera, kā arī mūsu laikabiedru Magnusa Lindberga un Pētera Vaska lielopusu interpretācijās, šāda kautrība šķiet pārspīlēta. Bet viņa iebilst: «Tas ir citādi, jo šis ir viens no klasiskā repertuāra pīlāriem. Manuprāt, viens no skaistākajiem skaņdarbiem, kas jebkad uzrakstīts vijolei. Šis koncerts joprojām sagādā pārsteigumus: jo vairāk rocies, jo vairāk domā, ko autors ir gribējis pateikt. Mani biedē apzīmējums «rotaļīgais vai dzīvespriecīgais Bēthovena vijoļkoncerts», kā parasti tiek rakstīts. Naktī pamostos, un man tas skan galvā, es to jūtu ar visu ķermeni un pirkstu galiem. Nosaukt to vienkārši par dzīvespriecīgu man šķiet pārāk virspusēji. Jā, fināls ir rondo mažorā, bet tajā mažorā ir kaut kas tāds.... Man tas asociējas ar visaugstāko cilvēcisko tīrību, teju vai reliģiozu - kā mazs bērns ar lielām acīm, kad tikko kaut ko ieraudzījis. Saules gaisma agrā rītā, kad tā vēl ir ļoti tīra un dzidra.»
Krēmera bijībā
Skolojot jaunos vijolniekus J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Eva ir pārliecinājusies, ka arī studenti var labi un virtuozi nospēlēt Čaikovska vijoļkoncertu. Bet līdz Bēthovenam ir jāaug. «Es ar ārkārtīgu bijību vēru šīs notis vaļā. Pamanījis, ka Rīgā spēlēšu šo koncertu, Gidons Krēmers man atsūtīja savas pārdomas - 38 lappuses par Bēthovena vijoļkoncerta interpretācijām!» Eva uzsver, ka arī Krēmers raksta par savu ārkārtīgi bijīgo, cieņpilno attieksmi. Bet par viņu pašu un viņa orķestri Kremerata Baltica, kurā Eva 15 gadu (1997-2012) bija pirmā vijole, viņa runā godbijīgas un sirdssiltas pateicības saviļņojumā par to, ka «viņš atvēra priekš manis Lielo Mūziku un ka varēju kļūt par to, kas esmu šodien. Esmu veidojusies par mūziķi un vijolnieci ļoti lielā viņa iespaidā. Man vienmēr gribējās arvien labāk un labāk, un tas noteikti ir, pateicoties viņam. Es joprojām spēlēju vijoli, kuru viņš atrada Parīzē. Tas ir vecs Viljoma skolas Sant Cecile instruments. Viljoma darbnīcā mācekļi izgatavoja instrumentus viņa uzraudzībā, un visām Sant Cecile vijolēm meistars savu roku ir pielicis. Pasaulē ir apmēram četrdesmit tādu vijoļu.» Kopš aizgājusi no Kremeratas, vijolniece līdz šim nav bijusi nevienā šī orķestra koncertā. Tas būtu sirdi pārāk plosoši. «Joprojām ir skumji, tomēr bija iekšēja sajūta, ka ir jāmainās, jāsāk domāt citādi un jāiet savs ceļš mūzikā, jo daudz kam vairs nevarēju piekrist. Man bija savs viedoklis, un būtu dīvaini, ja man četrdesmit gadu vecumā tāda nebūtu.» Tagad Eva ir ļoti priecīga, ka pēdējos četros gados apguvusi un koncertos izspēlējusi milzīgi daudz jauna repertuāra.
Tagad Eva Bindere regulāri uzstājas ar Londonas Karaliskās Mūzikas koledžas profesora Jurija Žisļina vadīto orķestri Krievijas virtuozi un kopš 2012. gada ir arī koncertmeistara vietniece Oksfordas filharmoniskajā orķestrī, kur rezidējošais mākslinieks ir kādreizējais brīnumbērns, pasaules zvaigzne Maksims Vengerovs. «Patiesībā tagad braukāju apkārt daudz vairāk nekā agrāk - gandrīz katru nedēļas nogali. Abos orķestros spēlē daudzi mani tagad Londonā dzīvojošie draugi. Krievijas virtuoziem nupat apgādā Orchid Classics iznāca debijas albums ar Čaikovska darbiem, un ir liels prieks, ka tas uzreiz nonāca žurnāla BBC Music Magazine kritiķu mēneša izlasē. Tā ir tā pati programma, kuru pagājušajā ziemā nospēlējām Rīgā. Ar pianistu Reini Zariņu un čellisti Kristīni Blaumani esam sākuši spēlēt klavieru trio.» Pērnruden trio jau uzstājās Dzintaru koncertzālē, šovasar Latvijā spēlēs Sansusī festivālā.