Jo sliktāk, jo labāk.
Īva Inflantijas viducī, protams, nevarēja būt dzirdējusi šo ķīniešu tautas gudrību, taču ko līdzīgu nojauta gan. Kā Tanclovs raizējās par Jezupu, tā viņa klusībā uztraucās par Franci. Jo tālāk, jo tuvāk - varbūt tieši tāpēc. Jau bērnībā Edarčanu babas atšķirts, Francis viņai bija tāls un ilgots dēls. Cik tad ilgi viņi pēc babas nāves kopā sabija? Pāris gadu, tad atkal augstās skolas Jelgovā. Un bez tam, kas nebūt nav mazsvarīgi, Francis pēc izskata bija izliets mātes dēls, līdzīgākais no visiem septiņiem.
Īva karsti mīļoja Franci un attiecināja uz viņu savas slēptākās cerības. Tāpēc Franča izdarības lika viņai raizēties. Vai tikai aukstā, svešā ļutaru pasaule nesamaitās dēlu?
Jelgovas reālskola bija pabeigta, vajadzēja domāt par tālāku studēšanu.
Tanclovs pret puiku «zinību eksperientiem» izturējās iecietīgi. Īva tā nedomāja. Nogaidījusi, kad Francis ir viens pats, viņa uzsāka sarunu:
- Un ko tad Jelgovas baznīckungi par to visu saka?
- Nav viņiem tur nekādu baznīckungu. Vienkārši dzīvo. Sauc sevi dažādi - par Evaņģēlija luteriem, baptistiem, par brāļiem. Daži pātarus skaita pēc krievu modes. Bībeli skaļi lasa citiem priekšā. Tur ir bagāti cilvēki, gaļu ēd katru dienu.
- Arī piektdienās?
- Visās dienās. Nav viņiem tur tādu šņoru kā pie mums, ne ežiņu. Lieli tīrumi līdz apvārsnim - visu apstrādā ar mašīnām.
- Ko tad cilvēki tur dara?
- Cilvēkiem darba pietiek. Tāpēc jau tik daudz mūsējo brauc uz turieni burlakos. Viņi sauc mūsējos par leišiem vai pūlīšiem.
- Vai tad viņiem savu bērnu nav, ka mūsējiem jāstrādā?
- Viens vai divi bērni, tas viņiem augstākais. Varbūt tāpēc tur visa cita tik daudz, ka bērnu maz.
- Vai tad Dievs viņiem tāpat nedod bērnus kā mums? - Īva jautāja, līdzīgi, kā reiz viņš pats brīnījās Brunovu Zuzei. - Un, ja dod, tad kā viņi tos Dievam atsaka?
Satraukusies Īva vakarā runāja ar Tanclovu. Uzvilka pusvilnas segu līdz zodam, tā ka acis vien spīdēja gasnīka gaismā, un teica:
- Skat, kā Fraņcs pārvērties, pazīt nevar... Labāk lai iet uz Piceri študierēt, nevis pie ļutariem, vismaz dvēsele dzīva paliks.
Ceplī pelnos vēl gailēja kāda reta, sīka oglīte. Uz plata beņķa aiz cepļa bija paklāta vieta siļķu un deguta žīdiņam Jakelim. Tērpies melnā jarmolkā, kam nodilušie un pārlāpītie elkoņi spīdēja kā lakoti, uzlicies pierē ragu ar Mozus desmit bauslībām, sasaitējis rokas ar siksnām pret nelabām iegribām, pagriezies pret vadzi sienā, kur reiz tiks kārti visi cūkas goji, viņš murmināja savus pātarus. Pret balsināto gala sienu žākstījās viņa izstieptā ēna, ragaina un melna.
Tanclovs sēdēja uz gultas malas un atcerējās skatu caur atvērtajām durvīm uz pagalma smilktīm, virs kurām dienā virmoja sasilis gaiss. Ar ecēžu, putekļu mākuli pa priekšu bīdīdami, no tīruma sētā pārnāca Juoņs un Donats. Viņu saules nokveldētie kaparsarkanie skausti spīdēja tāpat kā zirgu sviedrainie, spēcīgie kakli. Oņta un Ignats bija apprecējušies, atšķīruši savas dzīves un zemes šņores no tēva laukiem, sabūvējuši staltus kuormus apkārt tēva namam. Ontons Ignatam pašlaik palīdzēja akmeņus šķelt lielam, mūrētam klāvam.
(Turpinājums 27. jūnija numurā)