- Tu saki - viņa grib! Bet vai tu varēsi?
- Es saku - pakāp Dievam soli pretī, viņš tev pakāps divus.
Francis mēģināja satvert Zuzi atkal aiz plaukstām:
- Par ko tu dusmojies?
Bet viņas lūpas bija nobālušas un spītīgas. Viņa uzmeta Francim savākto klēpi ar jāņuzālēm un aizbēga pāri pļavai. Rasā palika tumša sliede.
Mijkrēslī viss bija sagatavots, un no četrām debespusēm pa pūstuma vārtiem pļavā ieplūda jāņabērni. Virs nokalnes pacēlās degoša darvas buca garā kārtī, bet pie ozola - augstu sakrauts gunskurs. Kolnasolieši zināja daudz līgodziesmu, taču Jāņa diena nebija baznīcas svētku listē, tāpēc to sagaidīja un pavadīja bez tās karsmes, kas piemita katoļu svētku svinēšanai. Pliki nepeldējās, kā citur ierasts. Sievas un meitas ar dvieļiem un slotām tikai savāca rasu, lai, saulei lecot, norīvētos. Papardes ziedu arī nemeklēja, jo baznīca tādu papardes zieda meklēšanu neatļāva. Vīriem galvenais bija laba kompānija, alus, siers un dziesmas, meitām un sievām - dziesmas un jāņuzāles, kurām šonakt piemita maģisks spēks. Vaiņagos savītas un klēpjiem izkaltētas, tās glabāja cauru gadu, lai izlietotu simt dažādām vajadzībām - pīpenes, buldurjāni, rasenes, vībotnes, madaras, pat dzeldīgās nātres deva govīm, kad tās atslaucās, lika zīdaiņiem pie pirtīžu vanniņām; turēja skapjos un zem sliekšņa pret skauģiem, ļauniem cilvēkiem, slimībām.
Zuze neatnāca uz Jāņu vakara svinībām. Francim citu jautrība nepielipa. Lai viņš griezās, kur griezdamies, visur acu priekšā rēgojās tumšpelēkā svina sliede sudabrotā rasā.
Alus strucīši tukšojās, rokās saķērušies, ļaudis uzzibsnīja lēcienos pāri gunskuram, darvas buca pilēja melnām lāsēm un dzelteni liesmoja augstu naktī, kas tovakar tā arī nesatumsa. Kad dziesmas bija izdziedātas un gunskurs padzisis, dzeraunes Juoņi atstiepa nokautu sivēnu un uzsprauda uz iesma virs oglēm. Francis klaiņāja ozola ēnā, tad atdalījās no līksmajiem ļaudīm un iebrida līdz padusēm brikšņainā dzelzceļmalas pļavā. Kājas pašas viņu aiznesa uz Brunovu sētu.
Brunovi atradās nostāk no dzeraunes. Vecais Brunovs visu mūžu bija šaucis. Arī Akmenāja muižā pie Rožkrančiem-Pāviem. Pēc verdzības atcelšanas, pāriedams uz Kolnasolu, viņš iepirkās zemi šauču tradīcijās: tālākajā ciema nostūrī. Mājele laika gaitā bija salipināta kā čurkstu ligzda - dzīvojamā istaba, no viena sāna klāvs, no otra klēts, pagalma pretējā pusē - kuls un pūnes. Pagalma vidū auga milzīgs mūžvecs kļavs, ar varenajiem zariem sakampis debesis, savas trīs vai pat četras reizes vecāks par pašu Kolnasolu.
Francis apstājās pie vārtiem. Kāds ar meistarīgu roku un priecīgu prātu bija galdskalu galos izgrebis dziedošus putnus. Vai tas bija Zuzes tēvs? Viņš esot mīlējis iemest un paslinkot. Kad jauniegūtajā, plikajā brīvībā katram nācās saraut desmitkārt, viņš neprata dzīvot. Aizgāja uz Mogiļevu burlakos. Zuzes māte savukārt neprata bez vīra dzīvot, aiz bēdām saslima ar sukotu un padevās nāvei. Tā Zuze bija palikusi viena pati starp radiem - dziadzeiti un mātesmāsu ar ģimenēm, kas viņu jau no agriem gadiem palaida pa rokām - atdeva par gani uz kaimiņu dzerauni.
Blakus bija ceļš uz tālajām siena pļavām klānos. Francis ar Zuzi, lielāki paaugušies, mēdza še ienākt padzerties un pasēdēt ēnā zem lielā kļava.
(Turpinājums 18. jūlija numurā)