- Man patīk, Sisija ielikusi mums līdzi aknu pīrādziņus. - Vestmans sniedza biedriem caurspīdīgā plēvē ievīstītus gabalus.
Horta iesaucās: - Liecies mierā! Tikko iekāpām!
- Veciem cilvēkiem jāēd tikpat bieži kā maziem bērniem. - Vestmans bija priecīgs, jo aknu pīrāgi bija viņa mīļākie. Un viņam šoreiz bija vienalga, vai Horta šo ieturēšanos atbalsta vai neatbalsta. Vestmans notina plēvi no pīrāga viena gala un nokoda.
- Tu tiešām esi vecs, pat pīrāgu nevari saturēt! - Horta pārspīlēti slaucīja savas bikses, uz kurām nebija uzkritusi ne drupača.
Arī Dambrets attina savu gabalu un ar visu plaušu spēku ievilka tā aromātu. - Dievišķīgi!
- Nevalkā Dieva vārdu nevajadzīgi, nu, lūdzams! - Horta gandrīz sāka raudāt aiz aizkaitinājuma. Viņa pacietības mērs jau tuvojās pilnumam, bet vilciens vēl nemaz nebija sasniedzis klints kritumu, no kura varētu sākt aplūkot lejā palikušo ainavu.
- Varbūt debesīs nebūs kā te, bet tur noteikti būs aknu pīrāgi! - Vestmans baudpilni dvesa un, izņēmis savus augšzobus, nolaizīja tos.
- Ak Dievs, tas ir pretīgi! - Horta aizgriezās pret logu, kurā sitās zari.
- Nevalkā Dieva vārdu! - Dambrets aktieriskā nopietnībā noteica, un viņi ar Vestmanu sāka smieties un sasita plaukstas.
- Kas man ar jums kopīgs? Līdz šai baltai dienai es paciešu jūs, lai gan man būtu labākas lietas, ko darīt. - Horta piecēlās. - Es neko neredzu, samaināmies! - Viņš izspraucās starp abu pārējo sēdētāju ceļgaliem un noplaukšķēja sola otrā galā.
- Tā recepte ir nemainīgi laba, - teica Dambrets.
- Vienmēr. Kā viņai tas izdodas?!
- Tu teici, ka tieši tas pīrāgs bija izšķirošais!
Vestmans palocīja galvu. - Es to pagaršoju un zināju - man viņa jāprec. Tas bija pirms piecdesmit... diviem vai trim?...
- Piecdesmit pieciem. Jūs apprecējāties piecus gadus pirms mums. Es labi atceros, jo mūsu kāzās Sisijai sākās viltus dzemdības.
- Pareizi, pareizi. Mēs aizbraucām uz slimnīcu un tad atgriezāmies banketā. Trakie. Un viņa piedzemdēja pēc divām... vai trim... dienām.
- Nedēļas. Mēs bijām precējušies nedēļu un, slimnīcai garām braucot, ievedām Sisijai ziedus. Nekad neaizmirsīšu tavu sejas izteiksmi.
Hortas ķermenis noraustījās. - Beidziet vienreiz to... rakņāšanos aizgājušajā! Man tūlīt paliks nelabi!
- Nesēdi tik tuvu pie loga! - Dambrets iesaucās, pametis skatu uz zemo ieleju, pār kuru viņi cēlās arvien augstāk.
- Ne jau no loga. Jūsu muldēšana bojā skatu. Jūs vispār pamanījāt? - Horta noplātīja plašu žestu uz ainavu abpus vilciena.
Abi pārējie ar pīrāgiem rokās paslējās uz loga pusi un redzēja lejā ezeru.
- Paveicies. Skaidra diena. - Horta teica.
- Es to skatu tik bieži esmu redzējis, ka braucu uz šejieni tikai jūsu dēļ - nevar zināt, cik ilgi mēs vēl viens otru redzēsim... - ierunājās Vestmans, skatīdamies uz atlikušo pīrāga trešdaļu, kas bija viņa rokā, ietina to celofānā un ielika somā.
(Turpinājums 26.02. numurā)