Viņš nomauca zābakus, ienesās virtuvē un paķēra vīnogas, no kurām pacēlās mušiņu spiets, dažas vīnogas ar iebojājušos malu gar kātiņu bija nokritušas no ķekara un gulēja šķīvī, ar ķekaru rokā viņš virināja skapīšus, meklēdams, kur vīnogas ielikt. Beidzot viņš atrada plastmasas kārbiņu, ielika tajā vīnogas, aizvākoja un ielika mugursomā. Viņš uzvilka zābakus pa otriem lāgiem, izgāja pa durvīm un pārbaudīja, vai tiešām ir tās aizslēdzis. Viņš ar rokām satvēra mugursomas lences un enerģiski izsoļoja uz ietves, pamādams kaimiņiem, kas viņā nolūkojās. Viņš atsāka dungot.
*
Atlikušo ceļa gabalu viņi bija braukuši klusējot. Pasažieri sāka rosīties, uzkāra kaklā uz soliņiem noliktos fotoaparātus, paņēma rokās nūjas, uzlika cepures un saulesbrilles. Stacija jau bija redzama. Vilciens apstājās. Pavadones atvēra braucamkambaru durtiņas, un pasažieri uzmanīgi nokāpa uz šķembām starp šaurajām sliedēm. Viņi aizsoļoja līdz peronam. Dambrets pamāja uz tualetes pusi un aizgāja. Vestmans tikmēr piemetās uz kafejnīcas krēsla. Horta, pamīņājies Vestmana priekšā, uzmeta mugurā somu un aizgāja izpētīt norādes. Saule bija augstu. Debesis bija tīras un varēja redzēt tālākos kalnus. Vienmēr tā nelaimējās. Bet Horta nelūkojās uz kalniem, viņš apsvēra norāžu virzienus, tad piegāja pie kartes un aplūkoja maršrutus, rēķinādams atgriešanās un krēslas laiku. Kad viņš bija izdomājis iešanas plānu, viņš devās atpakaļ pie Vestmana un redzēja, ka Dambrets jau ir atgriezies.
- Iesim divarpusstundu maršrutu, - Horta smaidīdams paziņoja, viņš jau bija aizmirsis vilciena braucienu.
Dambrets bažīgi lūkojās uz Vestmanu.
- Vēl brītiņu... - Vestmans izdvesa, vēdinādams seju. - Karsts te augšā.
Horta lūkojās, kā cilvēku plūsma rit augšup un lejup pa taku. Viņš nevarēja nociesties, lai dotos pārgājienā.
- Bet tev nav jāiet, - Dambrets līdzjūtīgi teica, vērdamies Vestmanā. - Mēs varam neiet.
- Nē, nē. Viss būs labi. - Vestmans ņēma somu, un tā izšļuka no viņa rokām. Viņš liecās, lai to paņemtu, bet pieķēra pie pieres un atgāzās atpakaļ krēslā. Dambrets nometās uz viena ceļgala un cēla somu, tā nebija kārtīgi aizvilkta, un no tās izšļuka iekostais, celofānā ietītais aknu pīrāgs un kartiņa. Viņš ielika pīrāgu un sagramstīja kartiņu.
- Varbūt gaidi mūs te, un mēs ar Dambretu iesim divatā? - Horta teica. - Tāpēc jau esam atbraukuši.
Dambrets, sniedzot kartiņu Vestmanam, ielūkojās tajā un saminstinājās. Tā bija fotogrāfija, kur viņi visi trīs bija redzami kādā senākā kalnu pārgājienā, jaunāki.
- Kas tas ir? - jautāja Horta, pievirzījās tuvāk fotogrāfijai Dambreta rokās un arī ielūkojās. - Tagad man vēl vairāk sagribējās iet!
- Tad iesim. - Vestmans cēlās no krēsla.
Horta sāka klāstīt savu plānu, viņi lēni virzījās uz ceļa sākumu.
(Turpinājums 10. jūnija numurā)