Pēdējā laikā dzirdētas spekulācijas, tajā skaitā no visai profesionālu cilvēku puses, ka manis ierosinātie Operatīvās darbības likuma grozījumi esot sabiedrībai bīstami. Tas liecina tikai par to, ka komentāru autori nav pietiekoši iedziļinājušies nedz konkrētajā likumā, nedz attiecīgo jautājumu sfērā.
Nenoliedzami, ka tiesībsargājošo iestāžu darba efektivitāti ievērojami palielina iespēja realizēt slepenus pasākumus, vācot informāciju un analizējot to. Tas ir svarīgs līdzeklis mūsu policijai, KNAB un valsts drošības iestādēm, īpaši gadījumos, kad tiek apdraudētas valsts intereses.
Taču vienlīdz nozīmīga ir arī katra cilvēka privātās dzīves aizsardzība. Latvijas Republikas Satversmes 89. pantā ir noteikts, ka - Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Atrast līdzsvaru starp valsts un katra indivīda interesēm nav vienkārši. Šai problēmai arī Eiropas liberālajā telpā tiek veltīta liela uzmanība. Starptautiskajās tiesībās ir ieviests termins «funkcionālā pārklāšanās», kas nozīmē nacionālās tiesas uzdevumu piemērot gan vietējās, gan starptautiskās tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesas pirmā priekšsēdētāja Luciusa Vildhābera vārdiem runājot, «lai arī katra tiesību sistēma var piemērot savas pamattiesības un to aizsardzības mehānismus, tikpat svarīgi ir saskaņoti izmantot tiesības, kas ir kopīgas vairumam sistēmu, īpaši tās tiesības, kas noteiktas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.»
Veicot valsts akceptētos operatīvās darbības pasākumus (izsekošanu, noklausīšanos u. c.) bez tās personas piekrišanas, pret kuru šie pasākumi vērsti, notiek iejaukšanās cilvēka pamattiesībās, kuras tiek aizsargātas saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta otro daļu. Operatīvās darbības likuma pašreizējā redakcija, kas pieļauj slepenu darbību veikšanu tādā veidā, kā tās notiek pašlaik, liecina par nepamatotu iejaukšanos personas pamattiesībās. Ikviens sabiedrības loceklis pašlaik tiek pakļauts riskam, ka to var skart šādas darbības, un ir saprotams, ka ierēdņiem, kas gadu gadiem ir pieraduši neievērot cilvēktiesības, nepatīk, ka piedāvātie kontroles mehānismi to nepieļaus, arī kad tiek norādīts uz vājām vietām.
Jebkurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums vienlaikus ir Latvijas Satversmes pārkāpums. Analizējot operatīvās darbības reglamentējošos normatīvos aktus Latvijā, eksistē problēmu loks, kas liecina par neatliekamu vajadzību novērst to neatbilstību starptautiskajām prasībām.
Operatīvās darbības likumā ir jābūt iekļautām konkrētām normām, kas saprātīgā apjomā un skaidri noteiktu slepenās varas pilnvaras. Atbilstoši tiesiskas valsts principiem normatīvam regulējumam ir jābūt ar izsmeļošiem nosacījumiem, kad valsts institūcijas ir tiesīgas uzsākt šāda veida darbības. Nepieciešams definēt to personu loku, kuras var būt par izlūkošanas objektu. Likumam ir arī jābūt pietiekami iedarbīgam - jānosaka noteikts noziedzīgo nodarījumu loks, kad šīs darbības var veikt, un šo darbību maksimālais ilgums. Izpētoša slepena kontrole bez jebkāda saprātīga iemesla ir jāaizliedz.
Jāpastāv efektīvam aizsardzības mehānismam pret ļaunprātīgu slepenu pasākumu izmantošanu. Valsts institūcijām nedrīkst piešķirt neierobežotu rīcības brīvību, turklāt uzraudzības mehānismam ir jābūt maksimāli atbilstošam demokrātiskās sabiedrības principiem. Ir jānosaka skaidrs uzraudzības mehānisms, lai uzraugošā institūcija būtu neatkarīga no tās institūcijas, kura šo operatīvo pasākumu ir norīkojusi; lai lemjošā iestāde nebūtu tā pati, pret ko var tikt vērsts apstrīdēšanas process. Tiesnesim, ar kura rīkojumu noklausīšanās veikta, ir jānodod visa iegūtā informācija pilnībā un neskartā veidā, lai aizstāvībai un arī pašai personai būtu iespēja veikt attiecīgu pārbaudi. Ir arī jāparedz apstākļi, kādos iegūto informāciju var vai vajag iznīcināt, piemēram, gadījumā, kad aizdomās turētais netiek apsūdzēts vai tiek attaisnots. Nav pieļaujami, ja operatīvo dienestu mapēs tiek bezgalīgi krāta informācija par cilvēku privāto dzīvi.
Neatkarīgi no saturiski un kvalitatīvi pietiekama regulējuma slepena iejaukšanās darbība var tikt attaisnota tikai tad, ja skartā persona var vēlāk pret to veiktās darbības apstrīdēt. Tikai ar šādu nosacījumu var tikt īstenota efektīva kontrole, kādu pieprasa Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Turklāt efektīvai kontrolei jābūt pieejamai visām personām, kuru tiesībās operatīvās darbības pasākums ir iejaucies. Faktiski pēc tam, kad ir zudusi nepieciešamība pēc slepenības, valsts institūcijām jānosaka pienākums paziņot aizskartajai personai par veikto operatīvās darbības pasākumu, pretējā gadījumā ECT tiesas prasītā «efektīvā kontrole» izjūk tīri praktisku iemeslu dēļ - cilvēks tā arī neuzzina, ka pret viņu veiktas operatīvās darbības un aizskartas viņa tiesības. Šo jautājumu pamatā ir prasība respektēt cilvēktiesības, garantēt tās nevis teorētiski, bet praksē. Par nepieciešamību risināt iepriekš minētās problēmas vairākkārt ir izteikušies Augstākās tiesas tiesneši, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra, Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele.
Jāsašaurina tiesībsargājošo iestāžu iespējamās darbības ietvari, jāievieš stingrāks un iedarbīgāks slepenu pasākumu kontroles mehānisms, efektīvi garantējot cilvēktiesības operatīvās darbības procesā. Ir jāatbrīvojas no līdzšinējās prakses, kad kādas institūcijas ierēdņu skatījums ir svarīgāks par sabiedrības interesēm un valsts starptautiskajām saistībām.
* 11. Saeimas deputāts (Saskaņas centrs)