Viens no galvenajiem amatpersonu argumentiem, aicinot turpināt budžeta deficīta samazināšanu, skan apmēram tā: neskatoties uz to, ka valsts parāda līmenis Latvijā, salīdzinot ar daudzām valstīm, ir samērā zems, prāvās summas, ko Latvija maksā par parāda apkalpošanu, lieti noderētu citu vajadzību finansēšanai. Te grūti ko iebilst, jo īpaši laikā, kad deficīta segšanai nepieciešamās aizņemšanās izdevīgumu (naudas cenu) prognozēt ir ļoti grūti.
Tomēr jāatzīst, ka koncentrēšanās uz valsts finanšu savešanu kārtībā kā pamatu ekonomikas normālai izaugsmei nepievērš pietiekamu uzmanību privātajam parādam. Nesen starptautiskais pētniecības un konsultāciju uzņēmums McKinsey Global Institute mēģināja noskaidrot, kāpēc ASV ekonomika no krīzes atkopjas relatīvi veiksmīgāk nekā eirozonas valstis, lai gan nevarētu teikt, ka amerikāņu politiskā elite rīkotos tālredzīgāk un jēdzīgāk. Pētnieki secina, ka amerikāņu salīdzinoši labākais stāvoklis saistīts ar to, ka šajā ekonomikā privātais parāds «uzsūcas» straujāk nekā eirozonā. Proti, ASV mājsaimniecības būs puslīdz nolīdzsvarojušas savu parādsaistību un ieņēmumu līmeni 2013. gada vidū, eiropiešiem šis sāpīgais salāgošanas process ilgs vēl desmit gadu. Delikātā nianse ir tā, ka amerikāņu majsaimniecību veiksme (ja tā to var saukt) saistīta ar likumdošanas atļauto iespēju atteikties no nekustamā īpašuma, t. s. nolikto atslēgu princips, bet nevilkt līdzi saistības, kuras atdotā īpašuma vērtība nav nosegusi. (Šādi amerikāņu mājsaimniecības spējušas samazināt savu kredītsaistību apjomu par divām trešdaļām.) Nav noslēpums, ka Eiropā un Latvijā bankas iebilst pret šo principu, un tām ir savi argumenti, jo ir būtiskas atšķirības starp to, kā organizēts hipotekārās kreditēšanas tirgus ASV un Eiropā.
Un tomēr McKinsey (un citu ekspertu) norādītais ir vērā ņemams - valsts savas finanses var sakārtot, bet, ja iedzīvotāji, kuri, neaizmirsīsim, ir ne tikai abstraktas vienības, bet patērētāji un uzņēmēju gadījumā investori, ir būtiski ierobežoti savā rīcībā, «pateicoties» lielām kredītsaistībām, tad atkopšanās no krīzes noritēs lēnāk, nekā politiķiem var likties, silti uzlūkojot slavenos makroekonomiskos rādītājus.