Tātad pirmais prieks jāizsaka par to, ka, par spīti vispārējai apsēstībai ar mākslas mērīšanu tūlītējos komerciālos panākumos, arvien darbojas jaunākās paaudzes gleznotāji, kam māksla nozīmē vairāk nekā radošās industrijas. Mārīte Guščika vairs nav zaļa iesācēja, bet savu virzienu ietur ar vienmēr uzteicamu konsekvenci, tiesa, tas nenozīmē, ka bez meklējumiem un izmaiņām. Viņas pirmā personālizstāde Simetrija - pelēka notika 2008. gadā Arsenāla radošajā darbnīcā un jau toreiz piesaistīja ar nosaukumā minētās krāsas un fotoreālistiskas manieres veiklo lietojumu. Vēlāk darbu kopa grupas izstādē Pilsētas bērni mulsināja ar konkrētu elementu trūkumu, liecinot, ka māksliniece vairāk pievērsusies subjektīva skatiena un uztveres problēmām. Nu - jaunajā izstādē - panākts zināms līdzsvars.
Mājieni pagātnei
Droši vien ir vērts formulēt, kāda tad ir izstādes tēma, jo vairāk tāpēc, ka ne visās šobrīd Rīgā apskatāmajās izstādēs tēma formulēta pēc vieniem principiem. Skaidrs, ka mūsdienu glezniecībā tā nevar būt tikai darbu sižeti - tādā gadījumā, piemēram, Guščikas tēmas būtu: vīrieši ar velosipēdiem, pasažieri lidostā ar koferiem vai atspīdumi lifta spoguļos. Protams, tā nav. Tomēr tas nenozīmē, ka tam, kas gleznā attēlots, nav nozīmes - kā tas dažkārt gadījās padomju modernisma laikos, kad māksliniekus faktiski neinteresēja uzdoto sižetu risinājumi un viņi pievērsās tīriem formas jautājumiem (ilustrācijas - izstādē Lidojums Rīgas mākslas telpā). Atbildot uz jautājumu, kas ir attēlots Atmiņas kartē, atbilde meklējama tuvāk mākslinieces redzējumam nekā tajā notvertajām ainām - īsāk sakot, viņa attēlo deformētu realitāti, kāda tā pieredzēta izmainītā apziņas stāvoklī. Izraisītāji ir cieši saistīti ar visu ķermeni - alkohola lietošana, paaugstināta temperatūra, nelabums. Protams, autore personisko pieredzi (ja tāda vispār bijusi) rekonstruējusi vēlāk, pie pilnas saprašanas, tādēļ tikpat labi par viņas tēmu saucama šādas rekonstrukcijas iespējamība glezniecības līdzekļiem.
Ar to autore it kā māj sveicienus vairāk nekā pusgadsimtu senajai pagātnei - 60. gadu otrajai pusei, psihedēliskās mākslas ziedu laikiem. Tad mākslinieki, iedvesmojušies no bītņikiem un hipijiem, uz nebēdu eksperimentēja ar savu apziņu, rodot tur bezgalīgu vielu iedvesmai. Par laimi pašu eksperimentētāju veselībai, šāda prakse ātri sevi izsmēla un nu saglabājusies tikai atsevišķās subkultūrās. Mūsdienās mākslinieki narkomāni vairs nav modē, rokenrols nav visvairāk gaidītā noskaņa izstāžu zālēs. Kaut vai tāpēc, ka nepakļaujas kuratoru un kritiķu kārtības mīlestībai. Tomēr interesanti skatīties, kā tradīcija turpina reinkarnēties, sajaucoties ar citām pēdējo lielo mākslas revolūciju laika izpausmēm - jau minēto fotoreālismu, pieķerot klāt arī agrāku abstraktā ekspresionisma ietekmi.
Kas glezniecībai atmiņā?
Svārstoties starp fotogrāfisku un «dabisku» redzējumu - optiku, kadrējumu -, Mārīte Guščika jaunajā izstādē tomēr nosliecas par labu pēdējai. Loģiska izvēle, jo fotoaparātam nav spēju izjust nelabumu vai redzēt vīzijas, tomēr arī gana netipiska jaunāko laiku glezniecībai, kura, šķiet, citādi kā bez «gatavu attēlu» izmantošanas nemaz vairs netop. Tos gan vietām atgādina figūru pozas un viscaur melnbaltais risinājums. Tikmēr vietām autore tīšuprāt sajauc stilistiku, ar otu un krāsu žestikulējot ekspresīvi, gandrīz stihiski, atgādinot par pirmās pēckara paaudzes naivo ticību, ka iespaidus un emocijas iespējams uz audekla pārnest tieši, ļaujot tikai tām vadīt mākslinieka roku. Māksliniece nav tik optimistiska, tādēļ viņas darbi vairāk līdzinās bezkaislīgai analīzei - kā mirklīgu redzes piedzīvojumu iespējams attēlot no galvas, miksējot dažādas pieejas, kādas nu saglabājušas mūsdienu glezniecības «atmiņas kartē».