«Kādreiz dzīvojām Barkavā, tad pārnācām dzīvot uz Aizkraukli, visi kopā mitināmies trīsistabu dzīvoklī. Vasarā mēs ar mazbērniem visi braucam strādāt, kur vien mūs paaicina, mājās nesēžam. Piepelnāmies, palīdzot dažādās saimniecībās. Bērni arī dodas uz mežu ogot - lasa mellenes, meža zemenītes,» stāsta Velta.
Jaunībā viņa mācījusies par grāmatvedi, taču šajā profesijā nav strādājusi. Nepatika. «Esmu strādājusi Barkavas bērnudārzā, pēc tam Aizkrauklē ilgus gadus strādāju par sētnieci. Tagad esmu pensijā, tikai pensija ļoti maza,» stāsta Velta, viņa turpina: «Mums pašiem Aizkrauklē arī ir dārzs. Nav pārāk liels, bet tajā aug viss - kartupeļi, gurķi. Šogad bija daudz ķiršu - savai iztikai savārījām ievārījumu.»
Šoreiz Veltu sastapām bioloģiskajā saimniecībā Janavas, kur kopā ar trim mazbērniem viņa lasīja smiltsērkšķus. Darbs piņķerīgs, prasa rūpīgu attieksmi, jo ogas jau mazliet pārgatavojušās, bet Velta par dzīvi un pensiju nesūdzas: «Tas neko nedod - sūdzies vai nesūdzies. Pašam kaut kas ir jādara, un es eju un daru. Kādreiz, ja palūdz, eju arī aizvietot sētnieci.» Vecmāmiņa savus mazbērnus slavē: «Viņi mani klausa, apkārt neklaiņo, mācās labi - divnieku nav un uz otru gadu mācībās nepaliek.»
Veltas darba tikumu un vecmāmiņas talantu savukārt uzslavē bioloģiskās saimniecības Janavas saimniece Anta Kučere: «Mazbērni ir tik čakli, tik strādīgi - vienkārši prieks! Velta ir apbrīnojama seniore.»