Izglītības jomas eksperte Zane Oliņa uzsvēra, ka vispārējā izglītībā centrālajai tēmai jābūt mācību saturam. «Jāmainās tam, ko bērni skolās mācās. Jāizstrādā jaunas kompetences, kas jāapgūst, piemēram, problēmu risināšanas un sociālās prasmes. Mūsdienās, kad katru otro darbu var automatizēt, priekšplānā izvirzās pilnīgi citas prasmes, kas nepieciešamas darba tirgū. Tam jāpakārto viss pārējais. Pašlaik mums izglītības jomā ir sabalansēta attīstība, kurā tiek ņemtas vērā visas šaurās interesītes, taču mums būtu jāvirzās uz ilgtspējīgu attīstību. Citādi mēs turpināsim apkurināt pilis, kurās esošajās skolās mācās pāris skolēnu,» izklāsta Z. Oliņa.
To, ka nepieciešamas strukturālas reformas, atzina arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku asociācijas (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga. Viņa arī norādīja, ka reformām jābūt caurskatāmām, turklāt jāņem vērā visu iesaistīto intereses. Tieši tāpēc LIZDA nevar piekrist jaunajam skolotāju algu modelim, kura radītās pārmaiņas nelabvēlīgi ietekmēs daudzus nozarē strādājošos. Z. Oliņa gan uzsvēra, ka, īstenojot reformas, nav iespējams ņemt vērā pilnīgi visas intereses, jo «tādējādi mēs atkal turpināsim sabalansēto, nevis ilgtspējīgo attīstību». Diskusijas dalībnieki, runājot par vispārējo izglītību, pauda viedokli, ka naudas sistēmā ir pietiekami, taču tā tiek neefektīvi izlietota un vispirms tas attiecas uz skolu tīklu, kuru nepieciešams optimizēt.
Savukārt augstākajā izglītībā viens no galvenajiem uzdevumiem ir vairot augstskolu starptautisko konkurētspēju, lai jaunieši izvēlētos studēt mūsu augstskolās, nevis ārzemēs, norādīja zinātnieks un Latvijas Universitātes (LU) profesors Mārcis Auziņš. «Jāpārskata augstskolu struktūra un skaits. Taču, kad es kā LU rektors par to runāju Rektoru padomē, Augstākās izglītības padomē un arī Izglītības un zinātnes ministrijā, pretī bija kapa klusums,» atzīst M. Auziņš. Profesors iemeta akmeni arī Eiropas Savienības struktūrfondu projektu uzraudzības kārtībā. «Galvenais ir pareiza atskaitīšanās, nevis sasniegtais rezultāts. Tā ir absurda situācija. Kamēr visus interesēs tikai pareizs process, nevis rezultāts, mēs būsim sliktāki par saviem kolēģiem citās valstīs. Mūsu mācībspēku un zinātnieku potenciāls nav sliktāks kā Igaunijā, bet sistēma neļauj tam pilnībā izpausties,» sacīja M. Auziņš un piebilda, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā vairāk naudas atvēlēts viena skolēna nekā viena studenta izglītošanai. «Izglītības un zinātnes ministrija atzīst, ka pašlaik tā augstskolām maksā tikai 62% no summas, kas nepieciešama viena studenta, kurš studē par budžeta līdzekļiem, izglītošanai. Tā nav normāla situācija,» stāstīja M. Auziņš.
Londonas Ekonomiskās skolas izglītības jomas pētniece Antoņina Ņenaševa par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc stagnē reformu īstenošana augstākajā izglītībā, uzskata politiskās gribas trūkumu: «Ja salīdzina Latviju un Igauniju, jāteic, ka tie cilvēki, kas nāca no akadēmiskās vides un iekļuva politikā, Igaunijā un Latvijā rīkojās atšķirīgi. Igaunijā mācībspēki atrašanos politikā izmantoja, lai sekmētu reformas augstākajā izglītībā, Latvijā process vairumā gadījumu bija pretējs.»