Festivālu politika
Latvijā, kur vēsture ar maziem izņēmumiem tiecas tikt radikalizēta, V. Sīļa izrādes līdzinājušās svaiga gaisa malkam. Leģionāri nav izņēmums. Diskusija ar kaušanos, kā saka ĢIT (Ģertrūdes ielas teātris), jeb divu talantīgu aktieru Kārļa Krūmiņa un Karla Almsa teatrāli asprātīgi izspēlētā vēstures rekonstrukcija stāsta par samērā maz zināmu (jo politiskajās diskusijās neizmantotu) vēstures faktu. 1945. gadā Zviedrija izdeva internētos latviešu izcelsmes leģionārus PSRS. Ņemot vērā tālāko, šī nav epizode, kuru otrpus Baltijas jūrai labprāt atceras. Latvijā to uztver kā nodevību. Zviedrija, šķiet, labprātāk redz sevi pavirša vientieša lomā, kurš demokrātijas un ētikas principus pārkāpj nejaušības, nevis racionālu apsvērumu dēļ. Leģionāri rāda veselīgi cinisku vidusceļu - izmantotie dokumentu atreferējumi zīmē neizlēmīgas mīņāšanās ainu, valsts aparātam negribot atteikties no pragmatiska izdevīguma, vienlaikus nespējot samierināties, ka tā labad drusku jāsasmērē rokas. Tā teikt, mēģinājumu sēdēt uz diviem krēsliem un neērtības sajūtu, kad tomēr jāizvēlas viens.
Ja Leģionārus uzskata par politisku izrādi, īstais skatītājs ir zviedri, jo iestudējums divdomīgi kontrastē ar viņu gaišo paštēlu. Latvijā, ja kaut mazliet interesējaties par vēsturi, te nekā jauna, turklāt spēle jau īstenībā ir uz vieniem vārtiem - notiekošā katalizatora - leģionāru - pozīcija pēc būtības ne mirkli netiek apšaubīta. Droši vien iestudējot vērā ņemti Skandināvijas skatītāji, jo izrāde, kas ir sadarbības projekts ar zviedru Turteatern un somu Kokoteatteri, veidota t. s. festivāla formātā. Ievas Kauliņas scenogrāfiskais risinājums apmierinās ar pāris krēsliem, galdu, plauktu. Vienīgais efekts - strīdnieku karogu saattiecinājums: Latvijas sarkanbaltsarkanais uz kāškrusta fona iepretim zviedru krustam sirpja un āmura paēnā.
Izrāde iestudēta angļu valodā, kaut sarežģītākie teksti tiek runāti latviski. Skan arī zviedru un kropļota vācu valoda. Festivāliem gudri, Latvijā - trūkums, jo valodu zinātāju mums ir stipri mazāk, nekā ierasts domāt. Bet skatīties tomēr vajag, jo V. Sīļa izrāde, manuprāt, ir savā vietā tieši šai pusē. Stokholmā Leģionāri būtu shematiska politiska izrāde par liekulību. Rīgā materiāls izspēlējas daudzslāņaināk.
Antuanetes faktors
Visvairāk Leģionāros man patīk izrādes dramaturģiskā struktūra. Tas, kā autoru kolektīvs K. Alms, I. Kauliņa, K. Krūmiņš, V. Sīlis sajutuši ritmu un prot ar to spēlēties. Tas, ka izrāde, ja to uzskatām par leģionāru stāstu, īstenībā ir vai nu epilogs, vai prologs, nevis pats notikums. Atmosfēra ir neatkārtojama - silta, atvērta, uzticību raisoša. Vienlaikus tēma nav vienkāršota. Mēs atrodamies pelēkajā zonā, kurā viss var notikt. Un uz brīdi var pat piemirsties, ka ir jau noticis.
Leģionāri lielā mērā atkarīgi no skatītāja zināšanām. Prātā nāk epizode, ko draugi stāstīja pēc kostīmfilmas par Mariju Antuanti noskatīšanās: kompānija sastrīdējusies, jo daļa nebija pārliecināmi, ka karalienei vēlāk nocirta galvu. Leģionāriem var draudēt līdzīgs liktenis - dzird, ka daļa skatītāju tos uzskatot par jautriem. Jautri Leģionāri, protams, nav, kaut tiešām ir asprātīgi. Bet izrādes komplekso uzbūvi un humāno dabu īsti var novērtēt, ja zināt, kas notika pirms un pēc izrādē apskatītajiem notikumiem,un ka cauri smiekliem te mirdz asaras.
Izrāde, protams, liek domāt par nelaimīgu cilvēku dramatiskajiem likteņiem, par vēsturi, traģēdijām. Bet vēl Leģionāri liek iedomāties par to, ka jautājums par robežu starp ētisku un praktisku rīcību ir universāls. Un, iespējams, liela daļa latviešu, ja lomas būtu mainītas, ne aci nepamirkšķinājuši balsotu «par». Mēs esam latvieši, leģionāri ir mūsējie, tāpēc izrādē improvizētā balsojumā par viņu izdošanu PSRS zāle balso «pret». Uz mirkli pārņem sajūta, ka skatītāji tic savas balss spēkam. «Gribat mainīt vēsturi?» pasmaidot jautā K. Krūmiņš. Tur jau tas jaukums, ka uz mirkli gribam gan. Teātris