Pērn šādu negadījumu skaits audzis par 24% un kopumā fiksētas 72 sadursmes starp velobraucējiem un gājējiem, kurās ievainoti 67 gājēji un 12 velosipēdisti, bet viens riteņbraucējs gājis bojā. Tādēļ izmaiņu mērķis ir novirzīt velosipēdistus uz brauktuvi. Taču izņēmuma gadījumu, kad pa ietvi tomēr varēs braukt, ir tik daudz, ka nekādu kardinālu izmaiņu nebūs.
Problēma uz ietves
Pēc apdrošinātāju datiem, 85% no visiem negadījumiem, kuros iesaistīti velosipēdisti, notiek uz ietvēm. Tas nepārprotami norāda, kur ir problēma, Dienai stāsta Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks. Visbiežāk negadījumi ar velosipēdistiem notiek, automašīnām nogriežoties pa labi. Šoferis šādās reizēs nevar redzēt velosipēdistu, kurš brauc pa ietvi un grib šķērsot ielu, īpaši tad, ja starp ielu un ietvi ir krūmi, koki, kioski, reklāmas stabi vai citas lietas. Intervālu un distances neievērošana ir otra biežākā problēma, kur iesaistīti riteņbraucēji. Tomēr šie negadījumi notiek uz brauktuves, un risinājums var būt laba velo infrastruktūra. Trešajā vietā ir negadījumi, automašīnām izbraucot no blakus teritorijām vai pagalmiem, kur atkal nav iespējams redzēt riteņbraucēju, kurš brauc pa ietvi. Tādēļ, pēc ekspertu domām, jāievēro princips: ietve - iešanai, brauktuve - braukšanai, stāvvieta - stāvēšanai. Taču tas nenozīmē velosipēdistu novirzīšanu uz brauktuvēm ar varu - to apliecina arī CSDD.
Tāpat kā iepriekš
Līdz ar to noteikumu projektā paredzēta virkne izņēmumu, kad velosipēdisti var braukt pa ietvi arī turpmāk. Pēc CSDD pārstāvju skaidrotā, riteņbraucēji droši varēs braukt pa ietvēm, piemēram, Kr. Valdemāra un A. Čaka ielā, jo tur ir intensīva satiksme un šaura brauktuve, kā rezultātā veidojas bīstamība. Braukt pa ietvēm varēs arī Miera, Matīsa un Kr. Barona ielā, jo bruģa dēļ uz brauktuves ir būtiski apgrūtināta velo kustība. Pēc šiem piemēriem gan nav grūti atrast analoģiskas situācijas citur Rīgā.
Attaisnojums būs arī meteoroloģiskie apstākļi un citas bīstamības, piemēram, slikts ceļa segums un bedres. Pa ietvi varēs turpināt braukt bērni līdz 12 gadu vecumam un pieaugušie, kuri šos bērnus pavada. Tāpat pietiekams pamatojums velosipēdistu braukšanai pa ietvi būs bailes braukt pa brauktuvi. CSDD pārstāvis Jānis Aizpors Dienai skaidro, ka velosipēdistam pašam jāpieņem lēmums, vai viņš jūtas pietiekami droši, lai brauktu pa ceļu blakus automašīnām. Nenoliedzami bīstamāka ir situācija, ja nedrošs riteņbraucējs brauc pa ceļu nekā lēnām pārvietojas pa ietvi.
Kardinālākas izmaiņas varētu būt vienīgi tad, kad būs krietni attīstītāka velo infrastruktūra. Līdz ar to pagaidām gan CSDD, gan V. Silenieks izmaiņas sauc par pārejas noteikumiem. «Tā kā nav infrastruktūras, nav apstākļu, nav pietiekami pieraduši auto vadītāji, tad, uzreiz pieņemot «cieto» variantu, sanāktu cilvēkus tā kā izgrūst uz ielas bez apģērba. Bet šajā gadījumā viņiem iedot dvielīti līdzi. Apģērba normāla nav, bet vismaz var piesegt plikumus,» situācijas salīdzina V. Silenieks. Viņaprāt, vēl būs nepieciešams laiks, lai varētu iztikt bez minētajiem izņēmuma gadījumiem.
Gājēji karaļi
Tupinot braukt pa ietvi, velosipēdistiem gan jāatceras, ka «gājēji ir karaļi», stingri uzsver CSDD. Tas arī ir viens no gaidāmo izmaiņu mērķiem - nostiprināt gājēju priekšroku uz ietves. Lai gan princips ir pareizs, skaļie virsraksti medijos, ka velosipēdisti vairs nedrīkstēs braukt pa ietvi, jau radījuši krietni lielāku saspīlējumu starp riteņbraucējiem un gājējiem. Internetā jau klejo stāsti par pieredzētām situācijām, kur gājējs riteņbraucēju grūdis uz ielas, tai skaitā arī māmiņu, kura ar velosipēdu veda savu mazuli. Kā atzīst V. Silenieks, šādu gadījumu būs daudz, ja pietiekami netiks skaidrotas plānotās izmaiņas. Tāpat jāatceras, ka noteikumi varētu stāties spēkā tikai nākamgad.
Lielas interpretācijas iespējas pavērsies arī policijai. V. Silenieks uzsver, ka turpmāk velosipēdistiem obligāti būs jāizmanto ne tikai velosipēdu ceļi, bet arī gājēju un velosipēdu ceļi. Tāds Rīgā ir, piemēram, braucot no Bastejkalna uz Nacionālo teātri. Taču ceļa zīme, kas uz to norāda, novietota nevis tur, kur riteņbraucējs varētu uzbraukt uz celiņa, bet pārdesmit metru tālāk, kur zaļās zonas dēļ riteņbraucējs to nemaz neredz. Bet, pat ja pamana, nokļūt līdz tam var tikai, šķērsojot zaļo zonu. Turklāt ko darīt tiem velosipēdistiem, kas brauc pa otru ceļa pusi? Tāpat daudz kur šie ceļi ne ar ko neatšķiras no ietves - it kā plāns labs, bet dzīvē nenāk par labu ne gājējiem, ne velosipēdistiem, ne autobraucējiem, uzskata V. Silenieks. Darba te būs gan pašvaldībām, sakārtojot velo infrastruktūru, gan, iespējams, CSDD, kurai nāksies tomēr vēl mainīt dažus noteikumu aspektus.