Kas pamudināja par treneri izvēlēties Somijas speciālistu?
Līna. Vispirms jau tas bija vecums un olimpiskās spēles, kas pamazām tuvojas. Abi esam sasnieguši gadu skaitu, kad varam kaut ko pamainīt. Tā kā abi darbojamies kopā, tad mums arī ir vieglāk izbraukāt uz Somiju. Ar Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu ir iespēja to visu finansiāli īstenot. Mums palīdz arī menedžeris no Igaunijas Aivars Karatams, kurš mūs virzīja uz to, lai izvēlamies Somijas treneri.
Zigismunds. Bija vēl varianti - Igaunijas, Baltkrievijas un vēl citi treneri. Tiklīdz viņam pajautājām, ka vēlamies mainīt treneri, tā arī viņš sāka meklēt.
L. M. Viņš arī mūs iedrošināja, sakot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas.
Z. S. Pēc menedžera domām, šis arī bija piemērotākais laiks trenera maiņai. Esam izauguši no U-23 sportistu vecuma, un līdz olimpiādei vēl ir divi gadi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai mums viss izdotos.
Cik ilgi jau trenējaties pēc Kinnunena plāna?
Z. S. Sešus mēnešus. Esam jau bijuši uz pāris treniņnometnēm Somijā. Tur trenējāmies kopā ar Somijas izlases dalībniekiem.
L. M. Zigismunds, piemēram, kopā ar Tero Pitkemeki (2007. gada pasaules čempions - aut.) aizvadīja treniņus kā viņa partneris, kopā izpildot daudzus vingrinājumus.
Kinnunena treniņu grupā ir arī Pitkemeki?
Z. S. Somijā ir ierasta prakse, ka visiem labākajiem šķēpmetējiem tiek rīkotas kopīgas treniņnometnes. Kimmo nav galvenais. Viņš pēc statusa ir otrais cilvēks Somijas šķēpmešanas izlasē. Galvenā trenera Kari Ihalainena vadībā trenējas arī ēģiptietis el Saieds un ķīnietis Žao, kuri abi pagājušajā sezonā pārsniedza 89 metru atzīmi. Tāpat pie Kari trenējas Jego no Kenijas (pērn 84,72 metri - aut.). Somiem ir senas šķēpmešanas tradīcijas un labi speciālisti.
L. M. Tas tikai norāda arī uz to, ka mēs neesam vienīgie šķēpmetēji, kuri meklē speciālistu palīdzību Somijā.
Tas būtu saprotams, ka šķēpmetēji raujas trenēties Somijā, bet kāda somiem ir interese skolot konkurentus?
L. M. Smieklīgi jau bija, kad sākumā izklāstījām mūsu finansiālo stāvokli. Kimmo pajokoja par simt trušiem ezerā. Somiem esot tāds joks, ka nauda ir tas pats, kas simt trušu ezerā. Viņiem mēnešalga sasniedz 5000 eiro. Kimmo teica, ka viņam ir gods mūs trenēt. 2013. gadā Tamperē viņš klātienē redzēja mūsu uzvaru Eiropas U-23 čempionātā. Toreiz arī mūs apsveica. Nezinu, ko viņš tad domāja, bet mums bija patīkami no Kimmo dzirdēt labus vārdus. Kad Zigis aizbrauca uz Somiju, visi gribēja ar viņu nofotografēties. Treneri gribēja ar viņu parunāties. Ziga sasniegumus Somijā novērtē.
Cik noprotu, Kinnunens vēlas jūs pacelt augstākajā līmenī arī pieaugušo konkurencē?
Z. S. Tā arī ir, jo šogad U-23 vecuma grupā vairs nevarēsim startēt. Var teikt, ka atkal viss ir jāsāk no jauna. Būs citi - spēcīgāki - konkurenti.
L. M. Psiholoģiski esam tikuši tam pāri. Saprotam, ka sākas jauns posms. Tā sauktais bērnu līmenis ir beidzies. Uzskatu, ka tajā mēs sevi labi parādījām. Kimmo mani atceras vēl no Kanādas laikiem (2010. gadā Kanādas pilsētā Monktonā pasaules junioru čempionātā Mūze izcīnīja otro vietu - aut.). Interesanti, ka viņam jau bija visu mūsu metienu videoieraksti gan pasaules, gan arī Eiropas junioru čempionātos. Kad mēs tikai pajautājām, vai varēsim pie viņa trenēties, Kimmo jau bija izpētījis tehniskās nianses un zināja, kas mums būtu jāuzlabo.
Z. S. Tas bija nedaudz šokējoši. Viņš bija pamatīgi izpildījis mājasdarbu.
Kinnunens par velti tomēr laikam nestrādā. Abi esat LOV A sastāvā, oktobrī iekļuvāt jauno atlētu skaitā, kuri sākuši saņemt Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) stipendiju, tomēr ar šo naudu nezin vai varat maksāt trenerim Somijas līmenim atbilstošu atalgojumu.
L. M. Mēs esam pateicīgi par piešķirto finansiālo atbalstu. Es pat biju šokā par stipendijas piešķiršanu, jo man taču bija lauzts elkonis, tomēr viņi lēma man par labu. Arī no LOV sastāvā mani atstāja, lai gan ārstēju savainojumu, tiesa, uz Eiropas čempionātu es aizbraucu un normu izpildīju. Tas, kas mums ir, patiesībā ir daudz.
Ko ar šo naudas summu varat nosegt, kopš trenējaties pie somu speciālista?
L. M. Kad esam Somijā, dārgākais ir ēšana. Treniņnometnē kopā ar somiem dzīvojām viesnīcā, un tur uz vietas bija arī ēšana. Kad esam vieni, dzīvojam pie trenera mājās. Protams, nav patīkami viņu apgrūtināt, jo trenerim ir liela ģimene. Lielākie izdevumi Somijā ir par pārtiku. Viena ēšanas reize vienam cilvēkam izmaksā ap 30 eiro.
Z. S. Turklāt - man vēl ar vienu gaļas gabaliņu nepietiek... Ēšanai tiešām mums katram dienā sanāk tērēt ap 75-80 eiro. Somijas cenas nav salīdzināmas ar Latvijas.
L. M. Vienīgi degvielai ir tāda pati cena kā Latvijā. Mums no Helsinkiem ir jāmēro vēl 500 kilometru.
Cik bieži dodaties uz Somiju?
L. M. Cenšamies braukt katru mēnesi uz desmit dienām. Pēc Jaungada jau bijām plānojuši braukt divreiz mēnesī, bet uz pirmo nometni neaizbraucām, jo mums abiem turpinās mācības. Ja nebūtu skolas, mēs censtos pastāvīgi uzturēties Somijā.
Finansiāli tas būtu iespējams?
L. M. Mēs esam visu naudu ielikuši šajā projektā. Arī to, ko mums sarūpē menedžeris Karatams. Mums ir viens liels maciņš. Tajā arī visu liekam iekšā, un ieguldām to savā attīstībā.
Somijas šķēpmetēji neskatās uz jums aizdomīgi, jo viņiem taču tiek gatavoti konkurenti?
Z. S. Skatās jau, protams. Līdzīgi bija, kad mūsu bijusī trenere (Valentīna Eiduka - aut.) mācīja Turcijas šķēpmetēju, kurš visus pēc tam pārmeta. Atklāti gan somi to nesaka.
L. M. Viņiem pašiem bija iespēja trenēties pie šī trenera, un tad viņš būtu bijis izlasē galvenais. Tagad, kad mēs esam Kinnunenu izvēlējušies, arī viņi ir sākuši braukt uz viņa rīkotajām treniņnometnēm. Izskatās, ka viņu beidzot sāk novērtēt.
Z. S. Šī viņam ir ļoti laba iespēja sevi apliecināt. Man šķiet, viņš bija atstāts novārtā.
L. M. Somi jau arī meklē iespējas apgūt kaut ko jaunu. Pitkemeki vienu gadu trenējās pie pasaules rekordista čeha Jana Železnija.
Latvijā ir izskanējis viedoklis, ka augstākajā līmenī treniņu grupā nevajadzētu būt vairāk par diviem vai trijiem sportistiem. Cik šķēpmetēju ir Kinnunena grupā?
L. M. Mēs divi un vēl viņa dēls - 19 gadu vecais Jami Kinnunens -, kurš ir metis pāri 74 metru atzīmei. Viņam bija jābrauc uz pasaules junioru čempionātu Amerikā, kur uzvarēja Gatis Čakšs, taču nedēļu pirms sacensībām «ierāva» kājas aizmugurējo muskuli.
Somijas federācijas vadītāji nevar iebilst, ka Kinnunens trenē Latvijas šķēpmetējus?
Z. S. Kinnunens to dara brīvajā laikā. Ārpus darba katrs var darīt, ko vien vēlas. Viņš ir izvēlējies mums palīdzēt.
Seši mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai jau varētu izdarīt secinājumus, kāda ir atšķirība treniņu procesā Latvijā un Somijā?
L. M. Izmantojamās tehnikas ziņā somi mums ir tālu priekšā.
Z. S. Viņiem ir datori un speciāla spēka mērīšanas iekārta. Uz plāksnes metiena brīdī novietojot kāju, var uzzināt, ar kādu spēku tas izdarīts, cik ātri štopera kāja tiek atrauta no plāksnes un kādā leņķī kāja bijusi novietota. Ir arī speciāli šķēpi ar ievietotu sensoru. Tas palīdz noteikt paātrinājumu un izmešanas leņķi.
L. M. Somiem ir daudz profesionālāka pieeja, bet viņi atzīst, ka vācieši tehnikas ziņā ir aizgājuši vēl tālāk uz priekšu. Vācijā esot jaunāka tehnika, kas ļauj vēl precīzāk noteikt visas šīs nianses.
Pēdējos gadus jums ir bijušas dažādas veselības likstas. Vai tagad ar veselību viss ir kārtībā?
Z. S. Bija man problēmas ar potīti, bet tagad viss ir kārtībā.
L. M. Esmu kļuvusi piesardzīgāka. Piemēram, kad veicu lēcienus uz kastēm, Zigis stāv man aiz muguras.
Z. S. Esmu kā drošības spilvens, jo savulaik, pildot šo vingrinājumu, Līna salauza roku.
Jaunā trenera vadībā metiena tehnika pamainīsies?
L. M. Jau pirmajā mūsu tikšanās dienā viņš pateica, ka mums ir jāmet tā, kā mēs paši to labāk jūtam.
Z. S. Nevar visiem šķēpmetējiem pavēlēt mest vienā manierē. Man, piemēram, ir garākas rokas, citam atkal īsākas, viens ir spēcīgāks, cits atkal plastiskāks. Viņš pateica, ka tehniku pielabos tiktāl, lai mēs katrs varētu pēc iespējas tālāk aizmest.
L. M. Viņš uzsver, ka mums beigu fāze ir jāsakārto pareizajā ritmā, taču tas ir ļoti sarežģīts darbs.
Kad pirmoreiz redzēsim, vai Kinnunens ir strādājis pareizajā virzienā?
Z. S. Sezonas galvenajās sacensībās pasaules čempionātā. Mums pilnībā ir izstrādāts plāns līdz 2016. gada olimpiskajām spēlēm.
L. M. Un vēl šosezon vajadzēs izpildīt olimpisko normatīvu. Man tas būs svarīgākais. Gandrīz katru vingrinājumu izpildot, es tomēr jūtu, ka man rokā ir skrūves. It kā kaut kas iekšā nokrakšķ... Šai traumai galvenokārt netieku pāri tīri psiholoģiski.
Cik smags svaru stienis ir jāuzrauj, lai sasniegtu pasaules junioru rekordu?
Z. S. Kad aizmetu 84 metrus, vienu reizi varēju uzraut 70 kilogramu smagu stieni un piesēdienu izdarīju ar 105 kilogramu svaru stieni uz pleciem. Otrajā treniņu gadā man viss strauji aizgāja uz priekšu. Es tik labi sāku izmantot sava ķermeņa muskuļus!
L. M. Skeitbords palīdzēja.
Z. S. Jā, pilnīgi nopietni. Es ar bariņu draugu braukāju pa ielām, skeitparkiem. Lēkājām pāri dažādiem šķēršļiem, un kājas man kļuva ļoti atsperīgas un ātras. Bija ļoti liela eksplozija. To vajag arī šķēpmešanā.
Kāpēc no skeitborda pārgāji uz vieglatlētiku?
Z. S. Iedzīvojos savainojumā, bija neliela pauze, sanāca tā, ka vēlējos pamēģināt ko citu, tāpēc arī pārgāju uz vieglatlētiku.
Cik gadu vecumā tas bija?
Z. S. Sešpadsmit.
Un ar pāris gadu treniņiem pietika, lai sasniegtu pasaules rekordu šķēpmešanā!
Z. S. Jā, lai gan pirmoreiz es jau desmit gadu vecumā sapratu, ka dažādus priekšmetus varu tālu aizmest. Mācījos ceturtajā klasē, kad tenisa bumbiņu laukos pārmetu pāri piecstāvu mājai.
L. M. Es atceros, kā nometnē Valgā pirms aptuveni sešiem gadiem Zigis pateica, ka pārsniegšot 80 metru atzīmi. Toreiz visi par viņu smējās, bet viņš to izdarīja divu gadu laikā.
Trenere Valentīna Eiduka nav interesējusies, kā jums sokas?
Z. S. Mēs nekontaktējamies. Šķīrāmies gan kā draugi.
Diviem augstas klases sportistiem būt kopā treniņos un ikdienas gaitās esot sarežģīti.
L. M. Mēs cenšamies pienākumus nodalīt. Kad trenējamies sporta zālē, esam treniņu partneri un cenšamies viens otru uzmundrināt. Mēs nedzīvojam kopā, katram ir savs dienas grafiks, pēc kura darbojamies.
Z. S. Nedomāju, ka sportisti ir īpaša kategorija. Dziedātāji, dejotāji un citi viena amata pārstāvji taču arī viens ar otru draudzējas.
Kāpēc tev pagaidām nav veicies lielajos mačos vīru konkurencē, jo ar sasniegtajiem rezultātiem bija iespēja iekļūt trijniekā.
Z. S. Ar 2012. gadā sasniegto rezultātu varēju uzvarēt pat Londonas olimpiādē. Man nepaveicās, ka olimpiāde nebija 2011. gadā, jo tad man pēc pasaules junioru rekorda sasniegšanas bija daudz lielāka pārliecība. Tajā gadā daudz kas varēja notikt. 2012. gada sākumā pārsniedzu 84 metru atzīmi, savukārt pēc tam rezultāti krita uz leju. Laikam katram ir savs laiks. Man bija tikai 20 gadu. Tas viss ir izdzīvots. Tam visam esmu ticis pāri.