Premjere satraukusies par starptautisko rezonansi, kas būšot gadījumā, ja Latvija atsauks savu dalību Expo. Jā, lielā dārdzība esot būtiska, bet... ko teiks citi, ja mēs tā? Tāpēc vēl esot jāspriež, jādomā.
Skaidrs, ka pārsteidzīgus lēmumus pieņemt situācijā, kad jau tā gana liela naudas summa iztērēta, nevajadzētu. Bet vai galvenais motīvs, kāpēc kaut ko darām (vai nedarām), slēpjas vien vēlmē kādam izpatikt? Jeb tomēr pamatā bija jābūt izpratnei un skaidram aprēķinam, ko mēs, Latvija, vēlamies sasniegt, piedaloties šajā izstādē? Tad arī retorika par zaudējumiem nepiedalīšanās dēļ būtu daudz pamatotāka. Piemēram, varētu teikt, ka mums konkrētu iemeslu dēļ būtiskā mērķauditorija zinās par mums divus vai piecus procentus mazāk, cienītāju skaits nepieaugs par gaidīto pusprocentu vai tml. Proti, ieguvumiem arī no tik nekomerciāla, reprezentatīva pasākuma kā Expo ir jābūt vismaz kaut kādā veidā mērāmiem, sveramiem. Tad arī par to, kādā veidā tomēr piedalīties, izmantojot jau apmaksāto vai rezervēto infrastruktūru, varētu runāt daudz konkrētāk.
Taču ar lēmuma pieņemšanu ilgi vilkt garumā nevajadzētu. Svārstīšanās, neizlēmība jau nu noteikti nav labākais, ko tagad demonstrēt, ja starptautiskā attieksme patiesi rūp. Taupīga, saimnieciska attieksme pret valsts budžeta līdzekļiem, pamatojot līdzdalības izstādē atteikumu, nav lieta, par ko būtu jākaunas. Drīzāk mulsinoša varētu šķist ilgā spriedelēšana par tēmu: tērēties vai netērēties, tā dodot pamatu aizdomām, ka grūtās izšķiršanās pamatā faktiski labvēlīga attieksme pret jau nolīgtajiem ekspozīcijas veidotājiem.
Cita lieta - kā izskatās iekšpolitiski, ja lielas naudas jau iztērētas un beigās kā pasakā - čiks vien. Pārmetumi tad būtu sagaidāmi ne tikai no valsts kontrolieres. Tāpēc saprotams, ka kaut kāds ielāps uz izbūvētajiem pamatiem nozīmē daudzmaz cienīgu izeju no situācijas. Kā to uzlikt? Vai obligāti nepieciešams paviljons? Kurš un kāpēc to apmeklēs? Cik tas izmaksās? Tie ir tikai daži jautājumi, kas aktualizējas šajā kontekstā. Bet te atkal būtu jāvadās nevis no pieejas «ko pa lēto tik īsā laikā varētu iespēt», bet gan - kas ir tas, ar ko varam būt interesanti un unikāli, un kā bez liekām izmaksām to parādīt.
Un varbūt nemaz nevajag aizrauties ar kaut kā jauna meklējumiem. Rīga jau sevi definējusi par Eiropas WiFi (bezvadu interneta pieejamības) galvaspilsētu. Tad nesam šo ziņu pasaulei, veidojam zaļu oāzi - parku ar piekļuvi bezmaksas internetam arī Milānā. Telefonu un planšetdatoru lietotāji novērtēs.