Teju vai visi valdībā apstiprinātajā bēgļu uzņemšanas rīcības plānā iekļautie pasākumi ir vērsti uz to, lai šos cilvēkus drīzāk atbaidītu no ierašanās Latvijā un, ja tomēr kāds šurp atbrauktu, motivētu ātri vien meklēt ceļu uz kādu no turīgākām valstīm, kur gan pabalsti lielāki, gan ziema siltāka, gan arī attieksme pret iebraucējiem ne tik noraidoša. Nevērtējot - labi tas vai slikti, skaidrs, ka ir iespējams problēmu «risināt» arī šādā veidā, tad atliek vien attiecīgo dokumentu pārtulkot potenciālajiem iebraucējiem saprotamā valodā un sākt rēķināt prēmijās izmaksājamos budžeta ietaupījumus. Un tomēr ir pāris lietu, kas tik un tā būtu jāņem vērā.
Pirmkārt, nepieciešams nopietns izvērtējums, kāda izglītības un kultūras līmeņa cilvēki būs tie, kas tomēr izlems atbraukt uz Latviju pat pēc atklātiem brīdinājumiem par to, cik «te viss ir slikti».
Otrkārt, jārēķinās, ka bez tiem patvēruma meklētājiem, kurus plānots ievest no Grieķijas un Itālijas, būs arī tādi, kas Latvijā ieradīsies paši, šķērsojot joprojām visai cauro robežu mūsu valsts austrumos. Cerams, minētajā dokumentā paredzētais attieksies arī uz viņiem.
Treškārt, daudz savlaicīgāk būtu jādomā par nodarbinātību. Plānā paredzēta Latvijas atlases kritēriju nosūtīšana uz Grieķiju un Itāliju un arī valsts institūciju pārstāvju vizīte, lai informētu par dzīves apstākļiem un nosacījumiem Latvijā. Taču būtu vērtīgi, ja šo «vervētāju-atbaidītāju» rīcībā būtu ne tikai vispārēja statistika, bet arī detalizēta informācija par tām darba iespējām, ko Latvijas uzņēmēji spēj piedāvāt noteiktu profesiju pārstāvjiem. Proti, informācija par nodarbinātību jānodrošina jau atlases brīdī, ne tikai tad, kad viņi jau ir Latvijā, - no tā tieši atkarīgs, cik ilgi nāksies maksāt viņiem pabalstus.
Ļoti aktuāls jautājums ir arī par imigrantu izmitināšanu pēc tam, kad beidzas Muceniekos pavadāmais laiks. Privatizācijas aģentūra iepriekš rosināja pielāgot mazapdzīvotās valsts īpašumā esošās daudzdzīvokļu ēkas. Pašvaldības pret to asi iestājās un, jāsaka, pareizi darīja. Ne tāpēc, ka tām tas būtu papildu slogs, bet gan - tas neveicinātu iebraucēju integrāciju (jeb iekļaušanu, kā tas pēc Nacionālās apvienības prasības rakstīts Rīcības plānā). Lai kā daudziem gribētos, lai iebraucēji būtu «tālāk no acīm», no drošības un arī no «latviskošanas» viedokļa daudz pareizāk dzīvesvietas tiem piedāvāt iespējami izkaisīti, starp vietējiem. Proti, nepieļaut tās kļūdas, kuru sekas redzamas Vācijā un citviet Eiropā, kur laika gaitā izveidojušies imigrantu blīvi apdzīvoti pilsētu kvartāli - pašizolētas no pārējās sabiedrības «valstis valstī».