Viņas uzrunai noslēdzoties, visa zāle aplaudēja, stāvot kājās. Varēja just, ka cilvēki to dara no sirds, nevis pieklājības pēc. Džoana ir viena no septiņiem cilvēkiem pasaulē ar ļoti reto Tetra-amelia sindromu, bet tas netraucē viņai ceļot un iedvesmot gandrīz ikvienu, ko satiek. Dienas mediju iniciatīvas Iedvesma ietvaros meitene viesojās Rīgā, uzstājoties arī pirmajā Iedvesmas dienā.
Pēc šādām tikšanās reizēm, iespējams, varētu mainīties cilvēku attieksme, arī to, kuri paši ir ar īpašām vajadzībām. Viņi var, turklāt var vairāk, nekā domā, Dienai saka Aleksejs Sarma un piebilst, ka piemērs jāņem no Džoanas. Puisi, kurš pats kopš dzimšanas ir ar invaliditāti, Diena satiek uzreiz pēc Džoanas uzstāšanās. Par viņu pašu nesen uzņemts video raidījumā Trīs ceturtdaļas, bet viņš atzīst, ka Latvijā trūkst cilvēku, kas iedvesmo citus. Ir jābūt kādam, kurš ar savu optimismu un dzīvesprieku ir sasniedzis kaut ko vairāk.
Džoanai nav neērti runāt par savu pieredzi atklāti. Gan diskusijā ar klātesošajiem lielajā zālē, gan šajās dienās šaurākā lokā tiekoties ar atsevišķām organizācijām, jauniešiem un bērnu vecākiem - viņa stāsta par to, ar kādām grūtībām saskaras, kā tām tiek pāri, kā arī dalās ar saviem mērķiem. Kādā brīdī viņa smej: «Iedomājieties, kas notiktu, ja es būtu pirmais cilvēks ar īpašām vajadzībām, kurš kļūst par Īrijas prezidentu?»
Džoana no publikas neslēpj arī to, ka bijusi pārsteigta - Rīgā gandrīz nemaz ielās neredzot cilvēkus ratiņkrēslā. Citur tā neesot, bet, pēc viņas domām, arī te situācija pamazām mainās. To viņai Latvijā apliecinājuši dažādu organizāciju pārstāvji. Arī Dienai Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis stāsta, ka Džoanai izdevies Invalīdu lietu nacionālās padomes sēdē ministriju pārstāvjiem un citām amatpersonām parādīt, kādiem vajadzētu būt cilvēkiem Latvijā - laimīgiem, priecīgiem, apmierinātiem un iedvesmojošiem. Priekšnoteikumi tam ir nelieli - normāla attieksme un laicīga palīdzība tajā brīdī, kad tā ir vajadzīga. Salīdzinot Latvijas situāciju ar to pašu Īriju, lielu atšķirību politiskajā situācijā nav un, iespējams, arī palīdzības apjoms uz vienu cilvēku ir līdzīgs, taču Īrijā tas ir mērķtiecīgs un tendēts uz to, lai cilvēkam palīdzētu sasniegt vairāk. Latvijā turpretī nav īsti laika dzīvot - visu laiku par kaut ko ir jācīnās, uzskata I. Balodis.
Pēc pasākuma bildi ar Džoanu vēlas arī Annija Krūmiņa. Dienai viņa uzsver, ka viņai, tāpat kā Džoanai, nav robežu. Ratiņkrēsls dzīvi baudīt neliedz, un cilvēkiem nevajadzētu uz viņu skatīties ar žēlumu. Jāsaka, ka abas meitenes izskatās patiešām laimīgas.
Kādā brīdī Džoana Dienai ar sajūsmu stāsta par visu, ko šajās dienās Latvijā darījusi un cik liels gods tas ir viņai un viņas ģimenei. Šodien viņa cer arī apskatīt pilsētu un sola, ka Latvijā noteikti atgriezīsies - iedvesmota jūtas arī viņa pati.