Prof. Pēteris Zvidriņš
Dabiskā veidā sabiedrība ir ieinteresēta regulēt demogrāfiskos procesus un nepieļaut tādu stāvokli, kāds tas ir pie mums. Vēsturiski īsā laikā radusies liela distance starp dzimušo un mirušo skaitu. 2011. gada dati rāda, ka mirstības koeficients ir 13,5, bet dzimstībai - 8,6. Grafiski atspoguļojot, atrāvums ir ārkārtīgi liels un sastopams reti kurā valstī. Mūsu nelaime ir dubultā depopulācija. Līdzās negatīviem rezultātiem dabiskajā kustībā migrācija procesu tikai pastiprina. Pagaidām vēl nezinām precīzus faktus. Kā noprotam, saskaitīts (tautas skaitīšanā - aut.piez.) ir par maz, jo nav reģistrēti gadījumi, kad ir atstāta valsts, bet cilvēki nav deklarējušies. Pastāvot augstam oficiāli reģistrētajam emigrācijas līmenim, faktiskais pat trīs līdz četras reizes augstāks. Strauji izmirstam. Lai «izlīdzinātos», mums būtu jādzīvo pa 111 gadiem katram, lai pie esošās situācijas un vecuma struktūras panāktu līdzsvaru. Vai arī jāceļ dzimstība.
Maranda Behmane
Centrālās statistikas pārvaldes Sociālā departamenta direktore
Ir problēma ar emigrācijas datiem. Statistika izmanto tikai to informāciju, kas ir pieejama Iedzīvotāju reģistrā. Jaunumus zināsim gada beigās, paredzam, ka tā būs revolucionāra situācija Latvijas demogrāfijas gadagrāmatā. Svarīgs rādītājs ir «veselie» dzīves gadi, bez invaliditātes un slimībām. Šaubos, vai kāds no mums pēdējos dzīves gadus gribēs pavadīt kā kopjams cilvēks. Latvijā dzīvo īsāku un slimāku mūžu nekā vidēji ES. Tiesa, katrs ir atbildīgs pats par sevi, domājot par veselīgu uzturu, fiziskām aktivitātēm u. tml. Vēl ir aktīvās novecošanas jautājums. Skaitļi ir nopietni. Pensijas vecuma cilvēku ir vismaz 456 000. Statistika nav sevišķi bagāta ar informāciju par šo iedzīvotāju grupu, taču atsevišķas detaļas ir. Latvijā iedzīvotājiem, vecākiem par 60 gadiem, pusei ir vai nu slikta, vai ļoti slikta veselība. Ceturtā daļa pēc statistikas apsekojumiem vēlas iet pie ārsta, taču viņiem nav naudas. Eiropas Savienībā veco ļaužu uzturēšanai vidēji tērē 0,41% no IKP. Latvijā šis skaitlis ir 0,17%.
Dace Akule
Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece
Spriežot pēc datiem, kas pieejami, «mājasdarbu» iztukšot Latviju esam labi izpildījuši. Ko darīt, lai neizmirtu vai vismaz izmirtu lēnāk? Nevar cerēt, ka visi emigranti atgriezīsies. Vismaz saskaņā ar citu valstu pieredzi. Runājot par migrācijas politiku, Latvijā aizsargā zemu kvalificētos strādniekus. Ir obligāta prasība, ka darba devējiem jāmaksā 2010. gada vidējā bruto darba algu. Tā ir 461 lats. Brīdī, kad darba devējs piesaista strādnieku no valsts ārpus ES, oficiāli ir tā summa jāmaksā. Tādās jomās, kur alga ir par lielu šim ciparam, imigrantus nepiesaista un darbu atstāj vietējiem darbiniekiem. Latvijā domā, ka vajadzētu fokusēties uz augsti kvalificētu imigrantu piesaisti, bet mēs neesam vienīgie ar šo ideju. Kāpēc lai imigrants izvēlētos dzīvot Latvijā, ja ASV vai Kanādā viņus sagaida draudzīgi atplestām rokām? Kā īsti ir - vai iebraucējs mums ir kā problēma jeb cilvēks ar tādām pašām tiesībām kā mums, latviešiem.
Raita Karnīte
Ekonomikas prognozēšanas centra valdes locekle, akadēmiķe
Nespējot papildināt iedzīvotāju kopumu, ekonomika kļūst arvien dārgāka. Savukārt, ja pastāv cenu un algu elastība, tas nozīmē, ka arvien vairāk aizbrauks no valsts. Varu droši teikt, ka atgriešanās notiks, ja ekonomika būs tādā līmenī kā valstī, kurā uzturas latvieši šobrīd. Šeit ir divi ceļi. Viens - izveidot produktīvu ekonomiku, teju robotekonomiku. Neesmu droša, vai roboti ražo produktu ar augstāko pievienoto vērtību, bet, lai tā notiktu, nepieciešama rūpīga atlase. Otrs ceļš ir imigranti. Jāsaprot, kas mūsu nācijai ir vajadzīgs vairāk - lai tā būtu simtprocentīgi latviska vai lai šeit būtu laba attīstība, daudz ražotāju un pircēju. Tātad,cilvēki, kuri maksās nodokļus Latvijā. Mums nav etniski tīras nācijas, un nav ko uz to tiekties. Jākļūst modernākiem savā attieksmē.
Viedokļus apkopoja Antra Feldmane