Uz pirmo izsoli, kurā bija paredzēts augšupejošs solis, neviens interesents neieradās. Otrajā izsolē, kurā īpašums jāpārdod ar lejupejošu soli un uz kuru ieradās trīs pretendenti, dzīvokli pārdeva par 540 latiem, jo brīdī, kad dzīvokļa vērtība sasniedza zemāko iespējamo cenu, solīšana beidzās. Rezultātā izsolē, kurā piedalījās negodprātīgi izsoles dalībnieki, administrators par dzīvokli ieguva tikai 540 latu. Nopelnīja minētais negodprātīgais izsoles dalībnieks.
Diemžēl šis nav viens gadījums, bet gan sistēma. Šādā veidā tiek iegādāti desmitiem un simtiem īpašumu, bet maksātnespējīgo personu kreditori palikuši ar garu degunu. Šādu situāciju pieļauj neveiksmīgais izsoļu regulējums pašreizējā Maksātnespējas likumā, kurš pēdējos sešos gados jau ir trešais pēc skaita un ir spēkā kopš 2011. gada 1. janvāra.
Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. pantu maksātnespējīgai personai piederošs nekustamais īpašums pārdodams izsolē ar augšupejošu soli. Ja neviens izsoles dalībnieks nesola vairāk par novērtējuma cenu, administratoram jārīko otrā izsole, kurā īpašums pārdodams ar lejupejošu soli. Respektīvi, administrators sāk izsoli no novērtējuma cenas, pazemina to par 10% un tad vaicā izsoles dalībniekiem, vai kāds gatavs solīt šādu cenu. Ja neviens nepiesakās, cena tiek samazināta vēl par 10%, un šāda cenas samazināšana var turpināties līdz brīdim, kamēr sasniegti 10% no īpašumam noteiktās vērtības.
Ja izsolē ieradušies vairāki solītāji, būtu loģiski, ka, nokrītot līdz zemākajai robežai, cenai atkal būtu jākāpj uz augšu, jo par zemāko cenu īpašumu droši vien vēlētos nopirkt visi izsoles dalībnieki. Tāpēc atkal jāprasa, vai kāds nav gatavs solīt vairāk par zemāko robežu. Normālā situācijā cena šādā gadījumā var uzkāpt vismaz līdz 50% no novērtējuma cenas vai pat augstāk.
Taču pašreiz šī kārtība nedarbojas, jo nekustamo īpašumu izsolēs maksātnespējas procesos ierodas personu grupējumi - tā dēvētie izsoļu reideri. Viņi pēc iepriekšējas savstarpējās vienošanās sagaida brīdi, kad administrators piedāvā iegādāties īpašumu par 10% no tā vērtības, tad viens no šā grupējuma piekrīt par šo cenu īpašumu pirkt, bet pārējie klātesošie solīšanu neturpina. Savukārt tad, kad īpašums šādā veidā iegādāts, tas uzreiz tirgū tiek pārdots par faktisko vērtību, kas parasti ir ļoti tuva izsoles sākumcenai.
Šiem personu grupējumiem ir arī paņēmieni, kā no izsolēm atrunāt pircējus, kas ierodas ar patiesu vēlmi īpašumu iegādāties, solot vairāk par zemāko cenu. Piemēram, tiek noskaidrots, cik pretendents būtu gatavs par īpašumu maksāt, tad viņš tiek atrunāts no piedalīšanās izsolē, sabiedējot, ka tajā īpašums būs dārgāks. Vēlāk negodprātīgais izsoles uzvarētājs, kurš īpašumu ieguvis par 10% no tā vērtības, uzreiz pēc izsoles to pārdod īstajam gribētājam par faktisko vērtību.
Šādi gadījumi kropļo Maksātnespējas likuma mērķi, un maksātnespējas procedūra tiek izmantota negodprātīgu mērķu sasniegšanai.
* Zvērināts advokāts, advokātu biroja O. Cers un J. Jurkāns partneris