Es neesmu piekritējs šādai idejai, jo nedomāju, ka būs ieguvumi. Manuprāt, Latvijā nodokļu administrēšana un iekasēšana būtu jāvienkāršo, lai nodokļos varētu iekasēt vairāk naudas, bet viss nodokļu administrēšanas un iekasēšanas process kļūtu lētāks. Ja tiks nolemts, ka jāsamazina PVN pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem - teiksim, maizei, gaļai, pienam, - tad sāksies bezgalīgas diskusijas par to, kuri produkti ir, kuri nav pirmās nepieciešamības pārtikas preces, piemēram, vai kefīrs ir pirmās nepieciešamības prece, vai jogurts ir pirmās nepieciešamības prece un tā tālāk. Turklāt es domāju, ka cenu samazinājums, kas tiks iegūts, mazinot PVN, tirgū vienkārši pazudīs. Jāmeklē citi mehānismi, nevis PVN samazināšana daļai pārtikas produktu.
Vēl jāņem vērā - Latvijā ir apjomīga ēnu ekonomika, tas nav noslēpums, to pierādījuši ekonomikas analītiķu pētījumi, un ievērojamu ēnu ekonomikas daļu veido tieši aplokšņu algas. Taču arī tie cilvēki, kuri saņem aplokšņu algu vai arī veic kādus amatniecības darbus, par saņemto samaksu neizsniedzot kvīti, iepērkas veikalos un tieši ar PVN palīdzību savu naudu ienes valsts budžetā. Būtu jādomā nevis par PVN samazināšanu, bet par to, ka mums Latvijā jāveicina vietējais patriotisms. Valstiskā līmenī Latvijas iedzīvotāji būtu jāaicina pirkt to produkciju, kas te ražota, un jābūt virzībai uz to, lai veikalu plauktos primāri būtu izliktas Latvijas preces, turklāt lai mūsu valsts produkcija būtu viegli atpazīstama un labi pamanāma.
Mazumtirdzniecībā ir relatīvi neliels Latvijas uzņēmumu īpatsvars. Vairāki vērienīgie lielveikalu tīkli ir saistīti ar ārvalstīm. Varbūt nav ieinteresētības pamanāmākajos plauktos nolikt Latvijas produktus?
Manuprāt, veikalnieki galvenokārt domā par to, lai veikalu plauktos atrastos tieši tās preces, ko pircēji vislabāk pērk, un tās preces, kuru ražotāji veikalniekiem spēj nodrošināt bonusus - ar mārketinga palīdzību vai savādāk. Turklāt jāņem vērā arī mūsu sabiedrības paradumi. Kā lai mūsu valstī attīstās Latvijas uzņēmēju veikali, ja liela iedzīvotāju daļa brīvdienas mēdz pavadīt tirdzniecības centros, kas pēdējos 15 gados ir sabūvēti un ierīkoti milzīgā skaitā? Šajos tirdzniecības centros ir ļoti augsta īres maksa, tāpēc mazie Latvijas uzņēmumi tajos nevar atvērt savus veikalus. Ja kāds vietējais ražotājs tirdzniecības centrā tomēr ienāk, tad izrādās, ka pašam sanāk pat piemaksāt par to, ka šajā tirdzniecības centrā atrodas. Lētas telpas var atrast kaut kur otršķirīgos rajonos, bet cilvēki turp neies, jo pieraduši iepirkties lielveikalos.
Tomēr ne vienmēr tā ir. Pārdaugavā senāk necilā vietā izveidots Kalnciema kvartāls un ierīkots tirdziņš, kas par apmeklētāju trūkumu nevar sūdzēties, kamēr citi mazie veikali tuvējā apkārtnē nevarēja piesaistīt pircējus. Būtiska ir arī piedāvātās produkcijas kvalitāte un vides pievilcība.
Jā, Kalnciema kvartāla tirdziņš ir skaists, labs signāls vietējiem ražotājiem. Tomēr jūsu minētais piemērs arī parāda, ka nav kārtības citos tirgos ar daudz garāku pastāvēšanas vēsturi nekā Kalnciema kvartāla tirdziņš, jo citos tirgos paviljoni ir tukši. Rīgas Centrāltirgū vienkārši varētu atbrīvot kādu paviljonu un tur ierīkot Kalnciema kvartāla tirdziņam līdzīgu tirdziņu. Diemžēl tirgos ar ilgu pastāvēšanas vēsturi šādas pozitīvas pārmaiņas nenotiek. Uz Centrāltirgu pat tiek vesti tūristi, tirgus tiek rādīts kā viens no objektiem, kas mūsu valsts galvaspilsētā noteikti jāredz, bet jāteic, ka nekā skaista šajā tirgū nav. Esmu bijis daudzos tirgos dažādās valstīs, bet mūsu Rīgas Centrāltirgū neredzu attīstības stratēģiju, neredzu rūpes par tirgus apmeklētāju komfortu un neredzu vizuālo pievilcību. Turklāt varam arī secināt, ka nav kaut kas pareizi lielo tirdzniecības centru politikā, ja reiz vietējie ražotāji meklē alternatīvas tirgošanās iespējas ārpus šiem tirdzniecības centriem.
Kā veicināt Latvijas iedzīvotāju patriotismu, lai cilvēkus mudinātu pirkt vietējās preces? Iepriekš bijušas gan veiksmīgas, gan ne īpaši veiksmīgas vietējo produktu popularizēšanas kampaņas.
Nevar teikt, ka Latvijas iedzīvotājos nebūtu patriotisma un vēlmes izvēlēties vietējos ražojumus, bet patriotisms ir kā ugunskurs - tas var arī apdzist. Patriotisms jārosina, tas jāpapildina, arī ugunskuram, lai tam būtu silta, gaiša liesma, regulāri jāpiemet malka. Ja mūsu Valsts prezidents itāļu žurnālā būtu redzams ar rupjmaizes kukuli rokās, tad šai fotosesijai būtu patriotisma pieskaņa, diemžēl patriotisma pieskaņas nebija. Vajadzētu jau skolās, jau bērnudārzos veicināt to, ka tiek lietoti Latvijas ražojumi, un mudināt cilvēkus savām maltītēm mājās izvēlēties Latvijā ražotu pārtiku.
Ir dzirdēts viedoklis - varētu jau pirkt Latvijas ražojumus, bet tie ir dārgāki nekā turpat blakus veikala plauktā vai tirgus paviljonā atrodamie ārvalstu produkti.
Problēma ir tā, ka Latvijā daudzas lietas uzņēmējdarbības vidē nav sakārtotas. No uzņēmēja tiek prasīts, lai viņš nomaksā visus nodokļus, paaugstina algas, ir konkurētspējīgāks par citu valstu uzņēmējiem, turklāt vēl ir arī konkurētspējīgāks par tiem pašmāju uzņēmējiem, kuri pilnībā vai daļēji strādā ēnu ekonomikā. Uzņēmējiem valsts amatpersonas un politiķi izvirza nedabīgus un ekonomiski nepamatotus mērķus. Ļoti bieži mēs no valsts amatpersonām un no politiķiem dzirdam runas, kas šķiet no gaisa grābtas, un rodas jautājums, vai runātāji vispār paši saprot, ko stāsta tautai. Jāsakārto nodokļu politika un jābeidz stāstīt pasakas, ka nodokļi kļūs mazāki un ka tajā pašā laikā pieaugs algas, piemēram, skolotājiem. Diemžēl ar nodokļu sistēmas sakārtošanu tāpat kā ar daudzu citu jautājumu sakārtošanu Latvijā pārāk labi neveicas.
Jūsuprāt, kāpēc?
Lai daudzas lietas sistemātiski sakārtotu, jāiegulda daudz darba, turklāt šie darba ieguldījumi vēlēšanās politiķiem negarantē daudz balsu. Cilvēki patlaban neredz stabilitāti, bet politiķiem un valsts amatpersonām jārūpējas par to, lai cilvēki no Latvijas nebēgtu, lai te paliktu, lai cilvēki, kuri prot strādāt - šī jēdziena visplašākajā nozīmē - un grib strādāt, redzētu, ka Latvijā viņu darbs tiek novērtēts, lai skolotāji, mediķi, pārdevēji, uzņēmēji un visās citās jomās strādājošie redzētu, ka Latvijai viņu darbs ir vajadzīgs. Tā vietā nodokļu maksātāji redz savas nodokļos samaksātās naudas nelietderīgu izlietošanu.
Ko reāli darīt, lai cilvēki no Latvijas neaizbrauktu?
Jāpaaugstina ar nodokļiem neapliekamais minimums līdz tādai summai, par kādu cilvēks reāli var izdzīvot. Nevajag stāstīt, ka Latvijas valsts budžets neatļauj būtisku neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Vienkārši saimnieciskāk jāizmanto tā nauda, kas valsts budžetā ir. Diemžēl par valsts budžeta līdzekļu saimniecisku tērēšanu domāts netiek jau gadiem. To pierāda tas, ka tiek uzturēta milzīgi dārga valsts pārvalde. Svarīgākais, kas būtu jāizdara, ir valsts pārvaldes aparāta radikāla samazināšana, diemžēl notiek pretējais - ar katru gadu valsts pārvaldes aparāts samilst un kļūst mērogos aizvien šausmīgāks. Absurds ir tas, ka iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, bet valsts pārvaldē strādājošo skaits nevis samazinās, bet aug. Turklāt šāda valsts pārvaldē strādājošo skaita palielināšana ir arī neatbilstoša tam, ka ienāk aizvien modernāki informācijas tehnoloģiju risinājumi un e-vides pielietojuma varianti, kas ļautu valsts sektorā strādājošo skaitu samazināt. Igaunija Latvijai ļoti bieži tiek minēta kā piemērs, un arī valsts pārvaldes aparāta samazināšana ir process, ko mūsu valsts no Igaunijas varētu pārņemt.
Ja Latvijā politiskajām partijām nav plāna, kā saimnieciskāk izlietot valsts budžetā esošo naudu, ja nav stratēģisku mērķu Latvijas izaugsmei, tad es vispār neredzu jēgu iet uz vēlēšanām un balsot, jo pozitīvu rezultātu nebūs. Deputāti un valsts amatpersonas vienkārši saņems algu un tērēs visu nodokļu maksātāju līdzekļus.
Varbūt problēma tā, ka politikā iesaistās pārāk maz veiksmīgu uzņēmēju, līdz ar to gan Saeimā, gan valdībā pietrūkst cilvēku ar biznesa domāšanu, kas balstās uz resursu - naudas, laika, zināšanu - vērtības apzināšanos, nepieļaujot nesaimniecisku resursu tērēšanu?
Iespējams, ka tā ir. Diemžēl Latvijā veiksmīgiem uzņēmējiem nav motivācijas kļūt par Saeimas deputātiem vai ministriem, jo tas nav finansiāli izdevīgi, turklāt Latvijā darboties politikā nav prestiži. Savā nozarē cienīts uzņēmējs, iesaistoties politikā, var sastapties gan ar pamatotu, gan ar nepamatotu kritiku un pat ar naidu. Turklāt ne jau katrs veiksmīgais uzņēmējs prot būt veiksmīgs deputāts vai ministrs. Mēs visi zinām, ka gadās arī tā - talantīgs uzņēmējs, iesaistoties politikā, pieļauj ļoti savdabīgas kļūdas.
Jums ir ilga pieredze maizes biznesā - jau kopš XX gadsimta 90. gadu sākuma. Redzams, ka jūsu bizness tāpat kā daudzu citu Latvijas uzņēmēju bizness attīstās, piedzīvo labākus un grūtākus laikus, tomēr virzās uz izaugsmi. Vērojot valsts pārvaldē un politikā notiekošo, jūs izaugsmi neredzat?
Latvijā valsts pārvaldes procesi kopumā iegājuši muļļāšanās stadijā, es pat teiktu, stagnācijas stadijā. Pirms gadiem 12-15 varēja redzēt, ka problēmas tiek risinātas, ka tiek meklēts ceļš uz izaugsmi. Patlaban politiķi, deputāti un valdība tikai runā, jo runāt vajag, un tiek veiktas dažādu politisko spēku mārketinga kampaņas bez reāla seguma. Vēlreiz un vēlreiz gribu uzsvērt - mums vajadzīga valsts pārvaldes reforma. Būtiska valsts pārvaldes reforma Latvijā neatkarības gados vispār nav bijusi. Vajadzēja reformu veikt tā, kā tas notika Igaunijā, bet tas nav izdarīts.
Maizes ceptuve Lāči pēdējo gadu laikā no uzņēmuma, kas orientējas galvenokārt uz Latvijas tirgu, kļuvusi par uzņēmumu, kas orientējas gan uz vietējo tirgu, gan uz eksportu. Kāpēc šādas pārmaiņas?
Šobrīd eksports ir viens no mūsu attīstības virzieniem, un mēs būtu ieinteresēti eksportēt vēl vairāk produkcijas, bet jaunu eksporta tirgu apguve prasa gan laiku, gan finanšu resursus. Lai izstrādātu eksporta stratēģiju, jāveic izzinošais posms un jāizmanto tās iespējas, kas konkrētajā periodā pieejamas. No izzinošā posma līdz reālai eksporta sākšanai paiet laiks - teiksim, lai sāktu eksportu uz Somiju, nepieciešami daži gadi, lai sāktu eksportu uz Ķīnu - vēl ilgāks laiks. Turklāt ne jau ar visiem ārvalstu pārstāvjiem, kuri izrādījuši interesi par sadarbību, tiešām var sadarbību izveidot. Kopumā ārvalstu tirgu apguve ir ilgs un sarežģīts process.
Kuri eksporta tirgi patlaban ir jūsu uzmanības lokā?
Mēs raugāmies ziemeļu virzienā - uz Igauniju, uz Somiju, uz Skandināviju. Skatāmies arī uz Ķīnas tirgu un piedalāmies visos iespējamajos pasākumos, kas varētu veicināt ieiešanu šajā tirgū. Ķīnas tirgus ir sarežģīts, un Ķīnas pārstāvji mēdz vilcināties ar konkrētu atbildi.
Jūs to skaidrojat ar austrumu mentalitāti, kas neizbēgami ietekmē biznesa vidi?
Redziet, mēs Latvijā bieži nezinām, kādas patiesās intereses ir dažādu ārvalstu, to vidū Ķīnas, pārstāvjiem. Ir arī tādi cilvēki, kuri patiesībā ir tūristi un vēlas apceļot Eiropas valstis, to vidū Latviju, bet biznesa pasākumos piedalās vienkārši tāpat. Tāpēc komunikācijā ar ārvalstu pārstāvjiem jābūt ļoti vērīgiem, lai, teiksim, atfiltrētu tos, kas cenšas izmantot mūs un citus Latvijas uzņēmējus savām īstermiņa interesēm, un lai resursus novirzītu komunikācijai ar tiem ārvalstu pārstāvjiem, kurus interesē nopietna sadarbība.
Kā ieinteresēt kaimiņus igauņus par Latvijā ražoto produkciju? Ar kvalitāti, zemākām cenām vai inovatīviem produktiem?
Mēs Igaunijas tirgū piedāvāsim gan maizes, gan konditorejas produktus, kas Igaunijas tirgum būs jaunums. Ar zemāku cenu nekad necenšamies iegūt pircējus, bet vienīgi ar to, ka produkts ir labs, interesants un pircējam vajadzīgs. Mēs piedāvājam to, kas Igaunijas iedzīvotājiem varētu garšot, jo, protams, dažādās valstīs - pat kaimiņvalstīs - ir atšķirīgas ēšanas tradīcijas.
Vairāku nozaru uzņēmēji Dienai teikuši, ka strādāt Igaunijas tirgū ir vieglāk nekā Latvijas tirgū. Kā jūs uzskatāt?
Noteikti nevar teikt, ka Igaunijas tirgū strādāt būtu smagāk vai sarežģītāk nekā Latvijas tirgū. Mēs sadarbojamies ar vietējo pārstāvi, kurš pazīst Igaunijas tirgu, un plānojam mūsu produkciju tirgot dažādos lielveikalos.
Atvērt savu veikalu Igaunijā neplānojat?
Tas ir ļoti romantiski, bet ļoti, ļoti dārgi.
Lietuvas tirgū arī plānojat strādāt?
Plānojam, bet pagaidām tikai ideju līmenī. Tas ir tālas nākotnes jautājums.
Zināms, ka Latvijas pārtikas ražotāji par perspektīvu tirgu uzskata valstis, kurās dzīvo un strādā daudzi no Latvijas aizbraukušie cilvēki, piemēram, Lielbritāniju.
Jā, Lielbritānijā savu produkciju piedāvājam, bet tiešām orientējoties uz cilvēkiem, kuri aizbraukuši uz šo valsti no Latvijas. Esam ieguvuši sertifikātu ISO 22000, lai varētu strādāt ar lielveikalu tīkliem Rietumeiropā. Tur nevienu, kuram šāda sertifikāta nav, nopietni neņem. Latvijā pircējs mums uzticas, bet rietumvalstīs - vēlas, lai mūsu uzņēmums būtu pēc zināmas sistēmas sertificēts.
Latvijā jums ir 12 veikalu, plānojat atvērt vēl kādu?
Mūsu valstī ir augsta telpu īre, un atvērt jaunus veikalus nav vienkārši. Turklāt ne jau ikviens veikals dod plānoto atdevi. Mēs raugāmies, vai vietā, kur esam atvēruši veikalu, varam atrast savu pircēju. Reizēm vieta, kas likusies viduvēja, dod labākus rezultātus, nekā gaidīts, jo izrādās - tur ir daudz pircēju, kurus interesē mūsu produkcija.
Kā vērtējat pašvaldību attieksmi teritorijās, kurās atverat veikalus?
Jāteic, ka mums nav bijusi vajadzība kaut ko lūgt vai prasīt kādai pašvaldībai. Mums ir veikali, piemēram, Jelgavā un Ogrē, bet tie atrodas tirdzniecības centros - privātīpašumos un tāpēc būtiskas ir tikai mūsu un mūsu sadarbības partneru savstarpējās attiecības. Ja mēs kādā pilsētā vai pagastā gribētu būvēt savu veikalu, tad gan sarunas ar pašvaldību būtu jārisina, bet to mēs neplānojam, jo būtu nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi.
Kā gadu gaitā mainās patērētāju gaume? Varbūt tagad jūsu uzņēmuma produkcijas pircēji pieprasa un izvēlas gluži citus produktus nekā pirms 12-15 gadiem?
Jāteic, aizvien pamanāmāks kļūst tas, ka dažādu vecuma grupu pircējiem ir aizvien atšķirīgākas prasības, gaume un intereses. Jaunā paaudze, salīdzinot ar vidējo un vecāko paaudzi, ir kosmopolītiskāka, globālāk domājoša, un šai paaudzei ir citas ēšanas tradīcijas. Jaunās paaudzes cilvēki labprātāk ēd ārpus mājas, izvēlas ātros ēdienus, kas ne vienmēr ir kvalitatīvi, un apvienojumā ar mazkustīgu dzīvesveidu tam var būt negatīva ietekme uz veselību. Gan individuāli - ģimenes līmenī, gan valstiskā līmenī būtu jādomā, kā panākt, lai jaunās paaudzes ēšanas ieradumi būtu vismaz tikpat veselīgi, kā ir trīsdesmitgadnieku, četrdesmitgadnieku paaudzei, kura no bērnības pieradusi pie vienkāršiem, bet veselīgiem ēdieniem. Divdesmitgadnieku paaudzei vairs nav izpratnes par to, kas ir veselīgs ēdiens, kādas vērtības ir maizē un citos produktos. Būtu nopietni jādomā par to, kā bērnus izglītot par veselīgu uzturu un par dažādu pārtikas produktu vērtīgajām īpašībām. Es nerunāju par to, ka jāatbalsta kāds konkrēts ražotājs, popularizējot šī ražotāja produkciju, bet gan runāju par to, ka bērni un jaunieši jāizglīto par veselīga uztura pamatprincipiem. Kopumā jāteic, ka mūsu pircēji, kuru vidū gan dominē vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, kļūst aizvien zinošāki veselīga uztura jautājumos un arī aizvien labāk izprot, kas ir vērtīgs produkts. Mēs arī ļoti cenšamies patērētājus izglītot.