Pirmdien un otrdien pirmās kvalifikācijas spēles UEFA zonā aizvadīs arī pārējās Eiropas valstsvienības. Latvija otrdien viesosies Andorā.
Iepriekšējo kvalifikācijas ciklu sarkanbaltsarkanie beidza bez uzvarām - pirmoreiz kopš 1993. gada. Apritot mazāk kā gadam, pašlaik izlase piedzīvo citu nebijušu tradīciju. Piecās spēlēs pēc kārtas nav zaudēts (0:0 ar Slovākiju, 5:0 ar Gibraltāru, 2:1 ar Lietuvu, 0:0 ar Igauniju, 3:1 ar Luksemburgu). Ja izdosies turpināt tikpat sekmīgi arī PK kvalifikācijas ievadā ar panākumiem pār Andoras un Fēru salu izlasēm, pret kurām Pahara komanda būs nelielu favorītu statusā, var iznākt visu laiku garākā nezaudēto maču sērija, kāda Latvijas izlasei jebkad bijusi. Līdz šim garākā šāda sērija bija pieci mači. Pirmoreiz tāds triks mūsu izlasei padevās Aleksandra Starkova vadībā 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā (1:1 ar Izraēlu un Igauniju, 0:0 ar Armēniju, 4:0 un 2:0 ar Luksemburgu).
Spēļu kalendārs tam ir pateicīgs. Lai gan pirmie rezultāti svētdien apliecina, ka tradicionālā tendence ar vasarā Eiropas un pasaules čempionātu finālturnīros labi nospēlējušo izlašu klupieniem sekojošajā kvalifikācijā saglabājusies (varbūt Latvijai būtu bijis labāk kvalifikāciju sākt ar Eiropas čempioni Portugāli?), ir arī savi plusi sākt mačus pret nomināli vājākiem pretiniekiem. Proti, uzvaru gadījumā tālās cerības par kvalificēšanos kādam no lielajiem turnīriem netiks dzēstas pēc pirmajām neveiksmēm, kā tas bijis pēdējos trijos atlases ciklos.
Spēļu kalendārs vismaz pašlaik ir arī vienīgais, kas ļauj domāt par kvalificēšanās apetītes uzturēšanu līdz vēlam rudenim. Vismaz šajā septembra izsaukumā izlasē savainojumu dēļ trūkst trīs līderu (Deniss Rakels, Aleksandrs Cauņa, Kaspars Dubra), bet vēl virkne svarīgu spēlētāju ir bez spēļu prakses. Ne nu gluži bez iemesla daži pašmāju futbola pārzinātāji uzskata, ka šī ir vājākā Latvijas izlase, ar kādu pēdējos atlases ciklos nācies saskarties. Rakels lauztās potītes dēļ nespēlēs pusgadu, nav zināms, vai gadiem ilgi savainojumus dziedējošais Cauņa vispār kādreiz vēl spēlēs iepriekšējā līmenī, bet Minhenē nesen izoperētā Dubras sakarā pat nav īsti pārliecības, kas vainojams pie sāpēm, tāpēc garantiju par viņa atgriešanos ierindā uz oktobra spēlēm nav praktiski nekādu.
Kam paredzēts aizstāt šos vīrus? Dubru var aizstāt vai nu Turcijas otrajā līgā spēlējošais pussargs Igors Tarasovs, vai pusgadu nekur nespēlējušais Vitālijs Jagodinskis. Kapteinis Kaspars Gorkšs arī ar vecumu ātrāks nekļūst, un mačos pret vājākiem pretiniekiem (kā Luksemburgā) tas ir acīmredzams. Lai gan pret favorītiem, kad būs jāizvieto tā sauktais autobuss vārtu priekšā, viņš noteikti vēl noderēs. Cauņu nu jau vairākus gadus izlasē aizstāj Artūrs Zjuzins, kurš labi prot spēlēt ar bumbu, bet neizceļas ne ar lielām darba spējām, ne ar pašaizliedzību aizsardzībā, turklāt netiek pie spēles laika Krievijas otrajā spēcīgākajā līgā. Ja futbolists bez spēļu prakses ir neapstrīdams līderis vidējā līnijā, kā tas ir Artūra gadījumā, tas neglaimo viņa konkurentiem jeb pārējiem izlases pussargiem. Savukārt Denisa Rakela vietā var nospēlēt vesela virkne malējo pussargu, no kuriem tikai jāizvēlas attiecīgajā brīdī vislabāk gatavais. Ja Jānis Ikaunieks atgūs spēļu praksi, Rakela iztrūkumam būtu jābūt vismazāk pamanāmam.
Tikai uzbrukuma līnijā Paharam ir ļoti plaša izvēle. Lai kvalifikācijas cikls būtu veiksmīgs, Artjomam Rudņevam izlases kreklā beidzot jāsāk rādīt vismaz daļu no tā, ko viņš jau piekto gadu demonstrē Vācijas bundeslīgā. Uzbrucējam statistika - divi vārti 36 spēlēs - nav glaimojoša. Turklāt ir zināms, ka Artjoms prot gūt vārtus, nevis būt tikai lietderīgs cīņā ar pretiniekiem, kā līdz šim.