Kā parlamenta vēlēšanu novērotājs pērnā gada nogalē biju Uzbekistānā, vienlaikus izmantoju iespēju atjaunot kontaktus ar saviem kolēģiem šajā valstī. Zinātniekiem dažādos institūtos ir pilnīgi konkrētas vēlmes veidot ciešāku sadarbību. Lai to veicinātu, esam sagatavojuši īpašu sadarbības memorandu, paredzu, ka varēsim to oficiāli parakstīt marta beigās, kad Uzbekistānu atkal apmeklēšu šīs valsts prezidenta vēlēšanu laikā.
Šis dokuments ir kā sava veida durvju atvēršana pārējo zinātnieku sadarbībai?
Jā. Par Latvijas zinātniekiem tur ir ļoti labs priekšstats - daudzi atceras zinātnieku radošo namu un konferences Jūrmalā, ļoti labi zina mūsu Cietvielu fizikas institūtu, Polimēru mehānikas institūtu, Ķīmijas institūtu, Koksnes ķīmijas institūtu un citus. Uzbekiem būtu vēlme sadarboties ar latviešu zinātniekiem ģenētikas, polimērmehānikas, alternatīvo enerģiju apguves un izpētes, medicīnas, onkoloģijas pētniecības un citās jomās. Savukārt mūsu institūtu vadītājiem ir interese par iespējām, ko dod sadarbība ar tik bagātu zemi kā Uzbekistāna. Šajā gadījumā «bagāts» ir ļoti komplekss jēdziens - bagāta ar resursiem, tehnoloģijām, rūpniecisko infrastruktūru. Tā ir valsts, kurā zinātnisko eksperimentu, zinātnisko produktu ir iespējams pārvērst tautsaimnieciskā produktā. Zinātniskajam produktam ir tieša piesaiste ražošanai, līdz ar to ir iespēja pārliecināties, vai zinātniskais atklājums ir komercializējams. Zinātnei, zinātniekiem Uzbekistānas valsts pasūta komercializējamus produktus, bet to ražošana zemē, kura bagāta derīgajiem izrakteņiem, minerāliem, dārgiem metāliem, rūpniecībai dod jaunu elpu, par ko liecina šīs valsts straujā izaugsme.
Mūsu valstī, šķiet, no padomju laikiem veidojies priekšstats par Uzbekistānu kā izteikti agrāru valsti, kas pamatā nodarbojas ar kokvilnas audzēšanu.
Tas sen nav galvenais viņu produkcijas veids, taču arī kokvilnas ražošana šobrīd ir balstīta uz jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem. Mēs varbūt ar neuzticību raugāmies uz modificētu kukurūzu, soju, tomātiem un vēl kādiem produktiem, ko cilvēks patērē savā uzturā, taču absolūti nebaidāmies, ja ģenētiski modificēta ir kokvilna, ja ar gēnu inženierijas palīdzību tās šķiedra padarīta garāka, tai piešķirtas dažādas viskozitātes īpašības, pat definēts konkrēts krāsas tonis. Gēnu inženierijas jomā Uzbekistānas zinātnieki ir sasnieguši Amerikā, Japānā un citur pasaulē atzītu līmeni. Un viņi piedāvā sadarbību, ja arī Latvijā mēs gribētu modificēt kādas tehniskās kultūras.
Latvijas puse piedāvā sadarbību arī cilvēka genoma pētniecībā, kur mums jau ir noteiktas iestrādnes. Gēnu pārmaiņu un mutāciju izpēte dažādu mūsdienu slimību apkarošanas līdzekļu radīšanai ir virziens, kas pasaulē tiek vērtēts kā perspektīvāks par klasisko pretslimību preparātu izstrādi. Tātad medicīna ieiet jaunā līmenī, kad slimības plānots apkarot nevis ar tabletēm, injekcijām vai sveša materiāla ievadīšanu ķermenī, bet gan izzinot cilvēka ģenētiskā koda problēmas, spējot iedarboties šūnu līmenī, lai slimību apkarotu jau tajā procesā, kur šūnās rodas nepareizā «programmatūra», kas cilvēkam šo slimību pieļāvusi.
Viens no unikālākajiem latviešu zinātnieku atklājumiem, kas augstu tiek vērtēts visā pasaulē, ir viroterapijas preparāts ar pretaudzēja darbību Rigvir. To savulaik atklāja profesore Aina Muceniece, viņas sekotāji noveda līdz gala produktam. Šis preparāts ir paredzēts ļoti agresīvu onkoloģisku saslimšanu melanomas ārstēšanai - ievadot cilvēka ķermenī šo preparātu, tas ar vīrusterapijas paņēmienu «apēd» vēža šūnas. Tradicionālās starošanas vai ķīmijterapijas negatīvās sekas ir visiem zināmas kā postošas, jo kopā ar slimajām iznīcina arī dzīvās šūnas. Tad, lūk, Uzbekistānā ir interese par viroterapijas pielietojumu un Rigvir izplatīšanu, tā klīnisku izmantošanu.
Cits virziens - alternatīvā enerģētika. LZA akadēmiķis profesors Pēteris Šipkovs ļoti ieinteresēts izmantot tās iespējas, ko dod Uzbekistānā esošais viens no diviem pasaulē lielākajiem saules enerģijas uztveršanas kolektoriem, kas paredzēts koncentrētas saules stara enerģijas vadīšanai uz kausējamo tīģeli un ļauj iegūt pat trīs tūkstošus grādu lielu temperatūru dažādu sakausējumu radīšanai vai metāla īpašību pētniecībai, to padziļinātai izziņai. Tā unikāla eksperimentālā bāze pētījumiem par materiālu viedajām īpašībām. Jaunas iespējas, ko tradicionālām kausēšanas vai citām materiālu pārveides metodēm nav iespējams iegūt. Te varētu būt pamats pasaulē ļoti nozīmīgiem fizikāliem atklājumiem.
Mēs varam piedāvāt sadarbību arī kultūras mantojuma aizsardzībā, arheoloģijā, restaurācijā. Uzbekistāna šobrīd atklājas pasaulei ļoti interesantā veidā - kā arheoloģisku atklājumu poligons, kurā pa aizmirstu civilizāciju pēdām iet britu un franču zinātnieki, pētot tuksnesī pamestu pilsētu un apmetņu vietas, kurās pirms daudziem tūkstošiem gadu ir bijusi apdzīvotība un kur civilizācijai bijušas ļoti agrīnas saknes. Prieks par to, ka Uzbekistāna ir atvērta šādai pētniecībai. Tas dod iespēju pa jaunam rakstīt pasaules civilizācijas vēsturi. Uzbekistānas politiskā, diplomātiskā un kultūras atvērtība ļoti disponē pret šo zemi daudzas citas partnervalstis.
Vienmēr aktuāls jautājums par naudu. Nav tā, ka mēs savus atklājumus «atdodam pa lēto»?
Ieguvums vienmēr ir abpusējs. Latvija ir spējīga piedāvāt izgudrojumus teorētiskā fundamentālo pētījumu līmenī, bet zemes, kurās ir spēcīgāks industriālais potenciāls, atklājumus var pārvērst industriālā produktā. Tieši šādu sadarbības metodi Latvijai un pārējām Baltijas valstīm piedāvā arī, piemēram, Japāna. Kad oktobrī biju zinātnes tehnoloģiju un inovāciju forumā Japānā, ar šīs valsts politiķiem un zinātniekiem tieši bija saruna par to, ka Baltijas valstīs būtu izdevīgi izveidot sadarbības koordinācijas mehānismu, lai japāņi savus konkrētos zinātniskos fragmentpētījumus par noteiktu honorāru varētu deleģēt Latvijas zinātniekiem. Līdzīgu pieeju izmantoja arī Vjačeslavs Kaščejevs, kurš gadumijā saņēma LZA atzinību kā viens no pagājušā gada izcilāko zinātnisko sasniegumu autoriem - viņam pieder izgudrojuma nanotehnoloģijā teorētiskā atklājēja gods, taču praktisko pusi veica divos Vācijas institūtos, kur bija piemērotas tehnoloģiskās iekārtas eksperimentiem.
Jā, mēs varam sūkstīties, ka mums samaksā mazāk, nekā mūsu izgudrojums spētu ienest, taču Latvijas ekonomika nav tik liela, lai nodrošinātu visu ciklu - ražošanu, eksperimentus, klīniskās izpētes un realizāciju. Ir lietas, ko institūti cenšas komercializēt paši, patentējot izstrādātos produktus, taču valsts finansējuma tam nav. Tāpēc daudzos gadījumos atklājumi tiek virzīti komercializācijai, piesaistot investorus. Bet tā ir pasaulē normāla zinātniskās darbības prakse - tam, kurš izgudro, ir jānosaka sava izgudrojuma cena, par kuru viņš šo izgudrojumu var pārdot, bet peļņu no izgudrojuma tiražēšanas gūst tas, kurš spēj to tiražēt un novest līdz lielam tirgum.