Neierasti liela uzmanība šoruden pievērsta riteņbraucējiem gan pilsētas ielās, gan arī uz ārpilsētas ceļiem. Un ne tikai saistībā ar tumšajā laikā jau ierasto tēmu par atstarotājiem, apgaismojumu priekšpusē un aizmugurē. Nesenā avārija uz Rīgas-Siguldas šosejas, K. Barona ielas pārbūve galvaspilsētā, veidojot velojoslu visā tās garumā, un vienlaikus ziņa, ka daļu no veloinfrastruktūrai paredzētās naudas pašvaldība plāno izmaksāt prēmijās, lieku reizi mudina plašāk paraudzīties uz atbilstību starp vēlamo un esošo situāciju satiksmes jomā.
Divriteņi tiešām ir lieliska alternatīva privātajiem auto, taču ir arī saprotams, ka ne visiem tā der. Tāpēc ne mazāka uzmanība būtu veltāma sabiedriskajam transportam gan pilsētās, gan starppilsētu satiksmē un arī dažādu transportlīdzekļu kombinēšanas iespējām. Problēma, piemēram, joprojām, ka divriteņu pārvadāšana ārpilsētas autobusos ir liegta un vairākumā dzelzceļa staciju un autoostu nav drošu velonovietņu. Tāpat kā nav sen solīto tā saukto park & ride stāvlaukumu. Tramvaji, trolejbusi un autobusi, pateicoties priekšrocībām satiksmē, Rīgā gan kursē daudzmaz saskaņā ar grafiku, tomēr - divritenis pēdējos gados pārtapis par tādu kā kulta transportlīdzekli, ar ko pārvietoties pat skaitās prestiži, taču par sabiedrisko transportu tā diez vai varētu teikt. Kāpēc? Iemesli meklējami attieksmē pret pasažieriem.
Katrs, kurš daudzmaz regulāri pārvietojas ar sabiedrisko transportu Rīgā, ir saskāries ar situācijām, ka biļešu kontrolieri gan cītīgi pārbauda e-talonu lietotājus un bargi soda pat skolēna karti mājās atstājušos bērneļus, taču, piedodiet, smirdīgos bezpajumtniekus, kas, protams, bez maksas vizinās sabiedriskajā transportā, apiet ar vēl lielāku līkumu nekā citi braucēji. Tu, cilvēks, samērā lielu naudu izdod pat par pāris pieturu nobraukšanu, tevi var totāli publiski pazemot, apsarga pavadībā izvedot no transportlīdzekļa, ja savu e-talonu nebūsi uzspējis reģistrēt pirms kontroliera, bet turpat blakus ir viena braucēju kategorija, kas nemaksā nekad, un neviens kontrolieris vai tā apsargs, pat īpaši palūgts, par to neliksies ne zinis - ko nu rokas vārtīs... Var, protams, zvanīt pašvaldības policijai, tā varbūt apsolīs atbraukt pēc pārdesmit minūtēm, kad būs jau par vēlu - hroniskais bezbiļetnieks jau pats būs izkāpis. Skaidrs, ka tas pazemo par braucieniem maksājošos.
Daudzi piepilsētā dzīvojošie uz centru un atpakaļ ikdienā pārvietojas ar vilcienu. Bezpajumtnieku tajos mazāk, taču ir cita problēma - arhaiskie vagoni ar daudzajiem pakāpieniem ir teju nelietojami gan vecākiem cilvēkiem, gan invalīdiem, gan tiem, kas ar bērnu ratiņiem. Jauno, moderno zemās grīdas vilcienu joprojām nav, un te der atcerēties, ka saskaņā ar pirmo konkursu no bēdīgi slavenā iepirkumu seriāla 34 jauniem elektrovilcieniem un septiņiem dīzeļvilcieniem Latvijā bija jābūt piegādātiem jau līdz... 2015. gadam.
Nav brīnums, ka tie, kam ir citas alternatīvas (automašīna vai velosipēds), sabiedrisko transportu tendēti lietot pēc iespējas retāk.