Pārgājieni šoziem mazliet bremzējas gan vētru, gan sabiedriskā transporta grafiku dēļ. Mans ceļojums no citiem atšķiras ar to, ka kopā ar draudzeni nolēmām iet vienu reizi mēnesī - vai tā ziema, vai vasara - un iztikt tikai ar sabiedrisko transportu. Ja Rīgas jūras līča apceļošanu ar autobusu vai vilcienu, aizbraucot līdz sākuma punktam un pielāgojoties grafikiem, vēl varēja īstenot itin labi, tad atklātās jūras krasta apceļošanas loģistika nav tik raita un saskaņota.
Septiņas teritorijas
Sākot savu ceļojumu, nebūt nedomājām, ka ir kādi dabas liegumi un īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Tik vien kā zinājām - gar ostām būs žogi, būs lielākas un mazākas upes, kurām jāmeklē tilti, ja nevarēs tās pārbrist vai pārpeldēt. Maršruts gan vienmēr tika plānots, lai sāktos vai beigtos ar lielāku upi (piemēram, Gauju, Salacu un Daugavu). Visgrūtāk pārvaramais šķērslis bija Irbe, kurai ir mainīga gultne, bet ar citu ceļotāju padomiem un atbalstu arī to pievārējām.
Nu jau esmu uzzinājusi, ka ir septiņas aizsargājamās jūras teritorijas. To gan tikai izpētīju internetā, jo informācijas neesamība par atrašanās vietu jūras krastā ir vislielākais mīnuss visur, izņemot Mazirbes - Kolkas posmu, kur kāpās ir lieliskas norādes. Man jau liekas, ka tas ir vienkārši - tāpat kā ir ceļa zīmes uz autoceļiem ar norādi par pilsētas vai ciema esamību, ceļa zīmēm būtu jābūt arī kāpās. Pašvaldībai un valstij vajadzētu vienoties, kura tad par šādām jūras krasta ceļa zīmēm rūpēsies. Tagad atliek tikai orientēties pēc kartēm, bākām, GPS telefonā vai vienkārši pēc pēdām smiltīs - kur to vairāk, tur tātad ir kāda apdzīvota vieta. Var arī apvaicāties sastaptajiem cilvēkiem, bet dažviet sešās stundās tikai labi ja trīs cilvēkus gadās ieraudzīt.
Arī zīmes - vai atrodamies īpaši aizsargājamā dabas teritorijā vai dabas liegumā - līdz šim neesmu manījusi. Protams, esmu informēta, ka, piemēram, Baltijas jūras krastā ir Randu pļavas, bet mani vairāk uztrauc, vai tās ir izbrienamas. Nonākot pie Randu pļavām, sanāca gan kādus trīs kilometrus brist pa jūru. Labi, ka bija silts ūdens!
Aizsargājamās aļģes, kurām, kā izlasīju, tur bija jābūt, neredzēju, bet varbūt vienkārši nezinu, kādas tās izskatās. Jūras krastā kāpās ir gan mazās neļķītes, gan šur tur arī dzegužpuķes.
Gājieni gar jūras piekrasti nav arī izēšanās, kad tiktu kurināts ugunskurs un vārīta zupa, jo līdzi ņemamo mantu ir pēc iespējas mazāk un arī laiks ir dārgs. Vienas dienas gājienam tiek rēķināti 20 kilometri, kas noejami ar atpūtas brīžiem četrās piecās stundās, visu laiku domājot arī par sabiedriskā transporta grafiku.
Nebeigt brīnīties
Oļi, akmeņi, dzintari - tie ir suvenīri, kas krājas no maniem jūras ceļojumiem. Protams, arī ceļojuma fotoseriāli, ko ievietoju portālā Draugiem.lv. Īpaši retiem augiem un dažādām aizsargājamajām dzīvajām būtnēm nepievēršu uzmanību un nemaz negribu atrast, piemēram, sprogkājvēžus vai nez kādas gliemenes, par zivju traucēšanu nemaz nerunājot. Man pietiek priecāties vērojot un arī fotografējot. Fotogrāfijās iekļūst gan gulbju pulks pie Engures, gan ziņkārīgā kaija Mazirbē, gan sīki-mazi putniņi Miķeļtornī, gan pļāpīgās vārnas Kauguros.
Brīžiem ir tā, ka negribas acis mirkšķināt, jo ir tik skaisti. Mazirbē pa priekšu saulainā dienā veļas miglas vāli, Staldzenes krasts izskatās kā daudzslāņaina torte, turklāt nebeidzu brīnīties, kāpēc Vidzemes jūrmalā tik daudz lielu akmeņu, bet Kurzemes krastā - tik skaisti oļi.
Stāt! Privāts!
Jūras krasts ir viegli apceļojams. Vislielākās bažas rada vārds «Privātīpašums». Ej nu sazini, vai jūras krastā, izlaužoties caur niedrēm, neiekulsies kādā sētā, kur dzird suni rejam, kur pils izslējusies. Aplinkus ceļus ir nācies meklēt Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, lai no autobusa nokļūtu līdz jūrai un vēl jo steidzīgāk lai meklētu ceļu līdz autobusa pieturai.
Žogi, sētas, ierobežotas teritorijas. Līdz šim neviens suns drēbēs gan nav ieķēris, bet mēs jau pašas to līkumu ap privātīpašumu ņemam trīs reizes lielāku.
Atkritumus zemē nemest
Savus sviestmaižu maisiņus un tukšās pudeles nesam līdzi. Pie autobusa pieturām atkritumu tvertnes ir. Banānu mizas un ābolu serdes aprokam smiltīs kāpās. Atrast jūras krastā atkritumu kasti? Tas iespējams vienīgi lielo pilsētu (Jūrmalas, Ventspils, Liepājas) pludmalēs un tad arī tikai vasarā. Citur nekur.
Protams, pēc vētrām vienmēr ir vairāk lietu, kas mētājas pludmalē, - no jūras izskaloti baloni, pudeles, kurpes, cimdi. Ir vietas, kur vietējie vai vasarnieki perfekti salasa gan izskalotos kokus, bet plastmasas pudeles atstāj. Esam redzējušas, kā jūras mēslus ved uz dārziem. Savukārt dažviet varēja redzēt pūstošus roņus, saplosītas kaijas… Vai tās kādam būtu jāaprok? Izskatās, ka nē.
Ierobežojumi jūras krasta apceļošanai ir tikai pašas dabas veidoti - akmeņi, pa kuriem grūti iet, neizdibināma dziļuma upītes, pie kurām jāmeklē tiltiņi, lai tās šķērsotu. Citādi pastaigu dabā nekas netraucē.