Aivis Jurdžs
No malas izskatījās diezgan čābīgi, kā bija laukumā?
Arī laukumā bija tāpat. Viņi mūs noskrēja. Tīri fiziski noskrēja.
Nebiji vienīgais bez pilnīgas fiziskās gatavības?
Tā izskatās. Viņi izmantoja mūsu vājāko vietu - fizisko gatavību. Protams, viņiem ir arī augstāks meistarības līmenis, taču uzskatu, ka pozicionālā spēlē mēs ar viņiem būtu varējuši cīnīties. Zaudējām tīri ātrajās situācijās. Tāpat arī Zviedrijā. Patiesībā, daudz ietekmēja tas īsais starplaiks pēc spēles Zviedrijā. Tie, kuri tur spēlēja vairāk, šeit jau īsā laikā bija izšāvušies.
Vairāk problēmu bija uzbrukumā vai aizsardzībā?
Paši redzat, ka aizsardzībā. Iemetām divdesmit astoņus golus. Ar to bieži vien pietiek uzvarai. Ielaist gandrīz četrdesmit vārtu - tas ir ļoti daudz. Varbūt mūsdienās tā nav tik reta parādība, jo handbols tomēr ir kļuvis stipri ātrāks, taču šodien tas ātrāks bija tikai slovēņu izpildījumā.
Cik liela nozīme šajās spēlēs bija tam, ka nomainījies treneris?
To ir sarežģīti izvērtēt. Jaunas idejas, jaunas vēsmas ir ienākušas, taču paies laiks, kamēr trenera norādījumus spēsim realizēt laukumā. Sapratne joprojām veidojas. Pagaidām tikai daļēji varējām uzdoto izpildīt laukumā. Jāstrādā.
Kādas ir jaunā trenera ienestās vēsmas?
Ir daudz un dažādu sīkumu, taču negribētu tajos šobrīd iedziļināties. Priecē, ka paliekam mazliet profesionālāki. Tas ļauj cerēt, ka rezultāts būs. Daudz tiek strādāts psiholoģiskajai sagatavotībai, jo galvā notiek lielas lietas. Ja spēsim sevi noskaņot spēlēm, viss būs kārtībā.
Vai šobrīd joprojām ir ticība tikšanai uz finālturnīru?
Protams. Lai gan iespējas ir kļuvušas stipri mazākas, tās vēl ir. Kamēr tās ir, tikmēr jācīnās līdz galam.