Taču Jūlija nekam vairs nepievērsa uzmanību. Dažos mirkļos viņa, saceldama putekļu mākoņus, jau bija nosoļojusi milzīgu attālumu pāri saviem jūtu tuksnešiem un pašlaik dzirdīja zirgu ziedošā mīlas oāzē. Viss noticis gaismas ātrumā. Viņa iemīlējusies sekundes tūkstošdaļas laikā un tagad jau zināja, ka nekāda atpakaļceļa vairs nav. Cauri spēji satrakotajam jūtu negaisam viņa pat paguva nodomāt, ka mīlestībai lieliski piestāv vispārinājums, kas piemērojams arī ticības vienvirzienībai, - čūska, ielīdusi bambusa kātā, var kustēties tikai uz priekšu, nevis atpakaļ. Te parādījās raidījuma vadītājs un, vicinādams papīru žūksni, viņus abus uzaicināja lidojumam tiešajā ēterā.
Sarunbiedrus stādīja priekšā kamerām, un Jūlija dabūja zināt, ka Tadis ir eņģeļu speciālists. Šāds ampluā piespieda Jūliju aiz prieka līst mīlas oāzes palmas galā un, paradīzes putniem dziedot, no kokosrieksta čaumalas izdzert ambroziju. Vārda tiešā nozīmē viņa viscaur dzirksteļot dzirksteļoja. Kā stepes ugunsgrēks viņa noslāpēja citus raidījuma dalībniekus, gluži kā ar velnābolu apskurbināja vadītāju, kas jautājumus sāka uzdot tikai zīlniecei, bet, vēlēdamās izdzirdēt arī Tadi, izstarodama ne ar ko nepiesegtu erotismu, aizvien ieminējās par eņģeļiem.
Ak vai, Sapņu vīrietis nebija pingponga spēlētājs, ne reizi neuztvēra Jūlijas mājienus un nesajuta no viņas šļācošās laumas burvestības un seksuālos fluīdus. Ne reizi viņš pat nepaskatījās viņai acīs. Vienas vienīgās stundas laikā tas jau bija trešais briesmu signāls, kura dēļ vērts sanervozēties ne pa jokam. Taču Jūlijai viss kļuvis par tukšu skaņu, un viņa aizrijās vārdu fontānos, pat ieminējās par visslepenākajām lietām, kuras nekad nav vilkusi atklātībā, bet tas viss veltīts nevis pieklusušajiem sarunbiedriem, bet tikai viņam, visdārgākajam, kuru bija nokristījusi par Sargeņģeli.
Raidījumam beidzoties, vadītājs nodziedāja Jūlijai īstu slavas dziesmu. Pat lepnībā cēlušies magu&mistiķu ģildes pārstāvji, arī tie nežēloja komplimentus. Taču Sargeņģelis paziņoja, ka viņa citiem neesot ļāvusi ne muti pavērt, ka tā uzvesties neklājas. Jūlija pie kritikas nebija radusi, jo mazāk tad, ja piezīmes viņai būtu izteicis tas, no kura visstiprāk gribas izdzirdēt slavināšanu. Viņa norija rūgtumu, pati sev atteikdama, ka tikai ļoti tuvi cilvēki drīkst viens otram cirst acīs patiesību.
- Ceru, ka mēs vēl satiksimies, un tu mani pamācīsi uzvesties, kā klājas. Patiešām klausīšu cilvēkam, kas tik labi pazīst eņģeļus, - pieglaimīgi sacīja Jūlija, pie jaunā paziņas vērsdamās gluži vienkārši ar tu, un nodomāja, ka tad, ja viņai būtu aste, būtu sākusi to vicināt kā traka. - Te būs mana vizītkarte!
Sargeņģelis paņēma papīriņu un, uz viņu ne acis nepametis, to ielika kabatā.
- Tur ir gan elektroniskā pasta adrese, gan tālruņa numurs, ko tāpat vien nevienam nedodu, - viņa sacīja, jauzdama, ka tad, ja būtu kuce, tagad jau būtu līdusi uz vēdera.
- Dzīvosim - redzēsim, varbūt kādreiz arī saskriesimies, - bez jebkāda entuziasma bilda Sargeņģelis un atvadījās: - Dzīvojiet mierīgi!
(Turpinājums 15. novembra numurā)