Patrāpījās aklai vistai mieža grauds... Šis teiciens nāk prātā, noliekot blakus Ukrainā un Krievijā notiekošo un maijā gaidāmās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Parasti piedāvājuma vēlētājiem formulēšana EP priekšvēlēšanu kampaņās partijām rada galvassāpes - EP iespējas un darba specifika ļaudīm mazāk zināma, nav sevišķi interesanta, savukārt «stingri aizstāvēt nacionālās intereses» sola visi. Un te tāda veiksme - karš Ukrainā! Un vēl 9. maijs ar attiecīgajām lentītēm un simboliku tieši laikā...
Ņemot vērā pēdējās nedēļās rakstīto, šķiet, nav jāpierāda, ka autors apdraudējumus Latvijai un reģionam kopumā uztver nopietni. Tomēr vienlaicīgi nepavisam neiepriecina perspektīva, ja kandidāti uz EP sacentīsies, kurš vairāk un bargāk izrunās apņemšanos par EP deputāta algu gādāt, lai Rietumiem atveras acis, lai Kremlis dabū trūkties utt. Tas viss ir nepieciešams, tikai ne jau EP šādās darbībās būs izšķirošā (no reālās ietekmes uz Kremli aspekta) loma.
Līdz ar to - jo cerība, kā zināms, mirst pēdējā - aicinājums partijām būtu runāt par EP kompetencei piekrītošām tēmām. Respektīvi, nevis solīties izmantot EP tribīni, lai «veicinātu Latvijas ekonomiskās atkarības no Krievijas mazināšanos», bet skatīties, vai jaunumi Eiropas ostu regulējumā nemazinās mūsu ostu konkurētspēju. Nevis svinīgi apņemties gādāt, lai «Eiropa sankciju gadījumā sniedz ekonomisku atbalstu Latvijai», bet raudzīties, vai mazumtirgotāju un finanšu aprindu lobiju cīņas Briselē par jaunu regulējumu norēķinu kartēm nepasliktina patērētāju stāvokli Latvijā. Ar daudz un dažādi locīto Latvijas gāzes infrastruktūru saistītās problēmas - tie ir ļoti precīzi juridiski jautājumi, kur neder deklaratīvi aicinājumi vai Rietumu biznesa presē lasītais, ka slānekļa gāze vispār ir «baigā štelle». Par to, ka t. s. latviešu partiju kandidāti, nonākot EP krēslos, būs gatavi pieņemt Kremļa politiku nosodošas deklarācijas, šaubu nav. Ļoti labi, tikai tas nekompensēs zaudējumus karsti mīlētās dzimtenes ekonomikai, ja viņi EP nepamanīs (?) kārtējās it kā patērētāju drošības vārdā izlobētās prasības kādiem produktiem. Īsi sakot, kandidātiem nevajadzētu traukties darīt to darbu, kas ir Latvijas aizsardzības, ārlietu u. c. ministru ziņā; viņiem vajadzētu saprast - un par to attiecīgi arī runāt debatēs -, ko tieši viņi EP kā deputāti var palīdzēt.
Lai cik drūmi patlaban izskatās stabilitāte Austrumeiropā, Eiropas Savienība nekur nepazudīs arī pēc gada, diviem, trim. Būs kaut kāda versija par aukstā kara situāciju, tomēr dzīve neapstāsies. Strādās arī Eiropas Parlaments. Tāpēc būtu svarīgi, lai šajā institūcijā strādātu kompetenti Latvijas pārstāvji, nevis ļaudis, kuriem izdevies zināšanu un ideju trūkumu paslēpt, pateicoties tam, ka vēlētājus 2014. gada pavasarī vairāk satrauc Kremlis. Tas ir vecais labais «stāsts» par to, ka ikdienā savu patriotismu, pilsonisko apzinīgumu utt. vislabāk var apliecināt, kārtīgi darot savu darbu. Vēlētājam nekļūst vieglāk, ja glups politiķis uz vēlēšanu laiku piesprauž pie žaketes atloka lentīti karoga krāsās.