Tieši par šo foto no rīta bijām priecājušies, izšķirstot piecus gadus vecos Dienas komplektus, lai papētītu, kā par svētkiem rakstījām iepriekšējo reizi. Līva saka - šie bērni, nu jau jaunieši, ir no kolektīva Pastalnieki, kuru vada viņas mamma, un Agnija un Eduards (tagad mēs zinām, kā viņus sauc!) brauks arī uz šiem svētkiem.
Tā nemaz nebija runāts, bet Dienas fotogrāfu Agnija Malceniece un Eduards Mitris (starp citu, Superpuika 2011) sagaida, tērpušies spodri baltos tautastērpos. Skaisti kā jauni dievi. Ar dejotāju rūdījumu abi pozē, cik vajag, bet pēc tam gan uzreiz lūdz pirms intervijas aiziet pārģērbties. Sviedru tērcītes pār muguru līst pat fotosesijas asistentiem plānās vasaras drēbēs. Mazie, saukti par pirmīšiem, pat esot bažījušies: «Ja nu mēs rīt pamostamies un visi esam noģībuši?»
Vai viņi atceras momentu, kas fiksēts bildē? Kas tā bija par deju? «Tā bija Dimdari - mēs to tā saucam. Man liekas, bija ļoti karsts. Kājas dega. Gan jau tas bija koncertā. Mēs jau bijām noguruši. To brīdi, kad bilde ir uzņemta, īsti neatceros,» saka Eduards. «Kameras visapkārt, daudz cilvēku, saule spīdēja,» atceras Agnija. «Man liekas, tas ir ļoti līdzīgi sporta nometnei. Tāpēc, ka tas ir smags darbs. Mums tas sagādā prieku, jo tas ir liels process. Tas ir interesanti,» saka Eduards. «Kad nodejo, liekas, ka esi noskrējis riktīgu krosu,» atzīst Agnija.
Eduardu tautasdejā saista «patriotiskā sajūta». Agniju valdzina «kopības sajūta ar tautu, ar visiem cilvēkiem, draugiem». Šogad par fiziski grūtākajām, «skarbākajām» dejām abi uzskata Ābrama polku un Cūkas driķos. Taču esot arī tādas - kā Es noaudu zvaigžņu segu -, pēc kurām vecāki no zāles nākot ārā slapjām acīm.