Latvijas vēsturē 21. novembris paliks gluži kā 11. septembris Amerikā. Abi datumi saistīti ar katastrofām, par kuru upuriem kļuva daudzi nevainīgi cilvēki. Ar to vien atšķirību, ka mūsējie jau iepriekš dzirdēja, taču ignorēja trauksmes sistēmas brīdinājumus, un Dvīņu torņu sabrukšanas izraisītāji bija «kaut kur tur, ārā», bet Zolitūdes traģēdijas - tepat starp mums. Notikušajā vainojamie celtnieki, projektētāji, konstruktori, visa veida uzraugi taču ir tādi paši lielveikalu pircēji kā visi pārējie.
Uzreiz pēc Zolitūdes traģiskajiem notikumiem eksperti jau izteicās, ka mūsu sabiedrība nav radusi pie šādām krīzes situācijām. Mēs nedzīvojam dabas katastrofu vai terorisma regulāri apdraudētā vidē. Un labi, ka tā. Jo sabiedrības drošību vairo nevis pieradums pie traģēdijām, bet gan spēja no tām gūt mācību un mainīties.
Jumta iebrukšana Zolitūdē spilgti atklāj mūsu sabiedrības formālo attieksmi pret jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku drošību. Visās publiskajās telpās ir trauksmes apziņošanas sistēmas, bet mēs tām neuzticamies. Pat nesen uzstādītajām. Kāpēc? Jo uzskatām, ka tās tur atrodas vien formālu prasību dēļ un tāpēc izvēlētas lētākās un nekvalitatīvākās. Konkrētajā gadījumā šo iespaidu vēl vairāk pastiprina pašu veikala pārstāvju attieksme - ja sirēnas atskan bez acīmredzama iemesla, tātad tām var neuzticēties. Pat pēc vairākkārtējām izsaukto meistaru pārbaudēm.
Mēs arī paši esam radināti pie sirēnu ignorēšanas. To, kas uzstādītas publiskajā ārtelpā apdzīvotajās vietās un kuru darbība ik pa laikam tiek pārbaudīta. Jā, informācija par sistēmu pārbaudi gan tiek iepriekš pārraidīta elektroniskajos medijos, taču tā sasniedz tikai tos, ko interesē ziņu raidījumi.
Pieņemot, ka palaiduši garām brīdinājumu, kārtējo reizi sadzirdot trauksmi, cilvēki ne tikai to ignorē, bet arī nav motivēti iespējami ātri ieslēgt televizoru vai radio, kā tas paredzēts trauksmes gadījumos. Jo konkrētajā brīdī televizora ekrānā un lielākajos interneta portālos netiek izvietota labi pamanāma informācija, ka tās ir tikai mācības. Netiek izmantotas arī mūsdienīgākas tehnoloģijas - operatīva apziņošana, izmantojot SMS izsūtīšanu uz attiecīgajā teritorijā pieslēgtajiem mobilajiem telefoniem. Līdz ar to visa mūsu civilās aizsardzības sistēma veidota ar tikpat formālu attieksmi kā Maxima veikalos ierīkotā signalizācija un instrukcijas par rīcību tās ieslēgšanās laikā.
Kad notiek šādi publiski satricinājumi kā Zolitūdē, visas amatpersonas kādu laiku skraida kā apsvilušas, meklē cēloņus, veļ vainu viens uz otru, sacenšas, kurš rosinās izmaksāt lielāku kompensāciju cietušajiem, mudina organizēt informatīvās kampaņas... Bet kas no tā paliks pēc gada, diviem, kad emocijas būs aprimušas? Vai kaut kas būs mainījies - vismaz sabiedrības attieksmē pret trauksmes brīdinājumiem? Diez vai, jo paredzam, ka arī šoreiz viss beigsies ar jau ierasto formālo pieeju.
Taču tieši patlaban šo situāciju varētu mainīt. Izvērtējot notikušo kā sāpīgu mācībstundu. Un nevis organizējot īslaicīgas kampaņas, bet gan veidojot rīcības sistēmas un sabiedrības ilgtermiņa ieradumus, kas pasargā no nelaimēm.