Viena no tām ir šķietami elementāra: valsts vadītājiem ir skaidri jāpauž sava nostāja, nebremzējot savu uzskatu paušanu ar kādiem šauri pragmatiskiem apsvērumiem vai galvas reiboni no iluzorās apziņas, ka vadi visus Eiropas birokrātus, kad likmes ir augstākas.
Barikāžu janvārī mūsu priekšstāvjiem tāda skaidra nostāja bija. Lūk, kāda telegramma 1991. gada 23. janvāra Dienā, tātad jau pēc asiņainās 21. janvāra nakts, publicēta no Raimonda Paula, kuram jaunākos laikos nereti - un dažreiz arī pelnīti - pārmesta pārāk izvairīga attieksme pret Krievijas rīcības izvērtējumu: «Esmu sašutis un protestēju pret centrālās televīzijas izplatīto Ļeščinska tendenciozo un provokatorisko reportāžu par republikas dzīvi. Mākslīga mīta radīšana par nestabilitāti un saspringto stāvokli republikā ir izdevīga tikai pretsabiedriskām grupām, kuras, neskatoties uz iedzīvotāju vairākuma gribas izpausmi, realizē savas šaurās intereses. Taisnīgums prasa izbeigt šos melu plūdus, vērstus pret suverēno Latviju un viņas tautu, no valsts televīzijas un PSRS puses. Latvijas Republikas kultūras ministrs Raimonds Pauls.»
Paulam atbildēja programmas Laiks galvenais redaktors O. Kakučaja: «Nevaru piekrist Jūsu apsūdzībām par Ļeščinska reportāžu tendenciozo un provokatorisko raksturu. No teiktā paliek neskaidrs arī tas, ko konkrēti Jūs uzskatāt par netaisnīgu. Programma Laiks raidīja ēterā dažas M. Ļeščinska reportāžas, veltītas kara dienesta personu problēmām, viņu un vietējo iedzīvotāju savstarpējām attiecībām. Reportāžās no kara daļas bija pavēstīts par uzbrukumu ierindniekam Blažavičam, kas saņēma 10 naža dūrienus, par no Talsu skolas izdzītajiem virsnieku bērniem un pret viņiem vērstajiem apvainojumiem, par Rīgas hospitāļu kara ārstu bēdīgajiem dzīves apstākļiem...»
Šī tobrīd nebija pirmā Raimonda Paula šāda satura telegramma. 1991. gada 18. janvāra Dienā Ligita Viduleja publicējusi ziņu Raimonds Pauls prasa atbildi, kurā ir runa par 14. janvārī PSRS kultūras ministram nosūtīto Paula telegrammu, kurā Latvijas kultūras ministrs uzsvēris, ka «šajā traģiskajā situācijā, kad tiek iznīcinātas mūsu tautas, noziedzīga izskatās PSRS Kultūras ministrijas klusēšana». Un tālāk: «Mēģinājums reanimēt komunisma ideoloģisko murgu likumsakarīgi beidzies ar totalitārisma varmācīgo akciju pret neatkarīgās Lietuvas pilsoņiem. Pēc Lietuvas pienāks kārta citām republikām. (..) Vai tiešām Kultūras ministrijas pārstāvētā kultūra uzskata sevi par totalitārās diktatūras kalponi? Kāds būs jūsu vārds, kultūras darbinieki?» jautā Pauls.»
Šodien šīs telegrammas diemžēl joprojām izklausās aktuālas, tikai «komunisma ideoloģiskā murga» vietā var ielikt «impērijas» vai «krievu pasaules» ideoloģisko murgu. Lieki teikt, ka Paula mūzikas cienītāju skaits šīs viņa skaidrās stājas dēļ mazāks nekļuva.