Nē, nav jau tā, ka es nedēļas nogalēs spīdzinātu sevi un puskaila lēkātu pa mauriņu, rūdītos ledusauksta ūdens peldēs vai izmisīgā vēlmē līdzināties britu meitenēm cilpotu no bāra uz bāru dekoltētā kleitiņā. Iemesls ir manas draudzenes Kates īsfilmas uzņemšana.
Viņas universitātes finiša projekta filmēšanā, kurā man bija iedalīta galvenā loma, piedalījos pirms pāris nedēļām. Vienīgais mīnuss šim godam bija fakts, ka lielāko daļu filmēšanas laika man nācās pavadīt puskailai. Taču šī iemesla dēļ man nenāca ne prātā palaist garām izdevību vismaz reizi dzīvē piedalīties filmas uzņemšanā (šausmu amatierfilma pirms gada, kurā no ekrāna pazudu jau pirmajās pāris minūtēs, lai finālā transformētos par zombiju, neskaitās). Galu galā mans bērnības sapnis bija kļūt ja ne par kinozvaigzni, tad vismaz aktrisi. Mapēs kārtoju izgriezumus no Rīgas Viļņiem un lasīju filmu anotācijas arī laikā, kad mums mājās nebija televizora.
Bet nu atpakaļ pie filmas uzņemšanas: uzdevums šķita visai vienkāršs. Pirmajā dienā, kurā filmējām fināla scēnu, man vajadzēja gulēt spodri baltā gultā klinšainā jūras krastā, pamosties un skumt, ka mans mīļotais vīrietis ir mani atstājis. Izklausās vienkārši? Pamēģiniet nu mierīgi un dziļi elpot un izlikties aizmigušam, kad no aukstuma klab zobi. Labi, ka scenārijā bija paredzēta sega un uzņemšanas grupas uzmundrināšanai sagādāts brendijs. Šausmu filmas pieredzi nevar ņemt par pilnu, jo man scenārijā aprakstītais izklausījās pēc divu stundu darba. Taču galu galā filmēšanas vietā ieradāmies no rīta, bet mājās devāmies vien, kad sāka satumst. Atrakcijas ieinteresēja arī vietējos. Dienas beigās, kad pārsaluši sēdējām uz paunām un gaidījām busiņu, no tuvējām mājām kāda sieviete mums atnesa karstu kakao. «Jūs tādi nosaluši izskatāties,» viņa noteica un pasniedza mums termosu ar dzērienu.
Arī nākamajā dienā viss neizvērtās tik vienkārši, kā varētu šķist iepriekš. No nekustīgās pozas, sēžot uz ceļiem, tirpa kājas. Turklāt jutos visai muļķīgi, puskaila sēžot gultā blakus tikko iepazītam vīrietim - savam filmas partnerim ar gariem, melniem matiem un aziātiskiem sejas vaibstiem. Lai uzturētu sarunu īsajos filmēšanas starplaikos un kliedētu neveiklības sajūtu, mēs viens otram uzdevām jautājumus, no kurienes esam, cik mums gadu un kādus mūzikas instrumentus protam spēlēt.
Taču es nebūt nežēlojos. Tas viss ir nieki, salīdzinot ar sajūtu, ka esi daļa no komandas, vienotas vēlmē radīt kaut ko atmiņā paliekošu, ar lieliski pavadītu laiku, jauniem draugiem un vērtīgu pieredzi. Galu galā nākotnē es labprāt nokļūtu arī kameras otrā pusē.