Var jau būt, ka Saeimā, gluži kā katrā galmā, jābūt arī pa kādam ākstam, taču man kaut kā nešķiet pareizi pieņemt tādus darbā par deputātiem, turklāt ar tiem pašiem nosacījumiem (pienākumi, pilnvaras, atalgojums, imunitāte utt.) kā tiem, kas patiesi apzinīgi un produktīvi nostrādā savu četrgadi visas sabiedrības labā. Gluži tāpat kā ar blēdībām parlamentā iekļuvušie, personāži, kas domā nevis par to, kā kalpot valstij, bet gan - kā maksimāli pamanāmi izrādīties publiski, īpaši nešķirojot, kādu attieksmi ar savu uzvedību rada, degradē tautas priekšstāvja statusu, mazina motivāciju politikā iesaistīties patiesi to pelnījušiem.
Labi, mēs nevaram aizliegt vēlētājiem balsot, par ko tie vēlas, un vēl jo mazāk mums ļauts šķirot, kuriem no pilsoņu ievēlētajiem dīvainas uzvedības dēļ būtu jāpiešķir deputātu mandāts, kuriem ne. Taču pilnīgi viennozīmīgi, ka ikvienam vēlētājam ir tiesības no deputāta sagaidīt cieņpilnu attieksmi pret sev uzticēto tautas priekšstāvja statusu, nevis māžošanos. Galu galā katru reizi taču balsojam ar cerību, ka jaunie būs prātīgāki, strādīgāki, uzmanību piesaistīs primāri ar savām iniciatīvām, sabiedrībai svarīgiem darbiem. Un politiķiem to vajadzētu respektēt.
Bet par ko šoreiz tāds satraukums? Protams, par aktiera un nu jau arī Saeimas deputāta Artura Kaimiņa publisku uzmanību piesaistošiem izgājieniem (neuzskaitīšu visus, tad nepietiktu vietas nekam citam), kur brīžiem grūti saprast, kādu lomu viņš tēlo - politiķa tā noteikti nav. Ir taču Saeimā un pašvaldībās bijuši ievēlēti ļoti daudzi sabiedrībā zināmi skatuves mākslinieki, viņi savu statusu ir pratuši reprezentēt daudz cienīgāk. Labi, ne visi spējuši piedāvāt un panākt kādus būtiskus likumu uzlabojumus, taču savu pienesumu devuši, arī atbalstot citu iniciatīvas.
Protams, mēs nevaram izsvītrot iepriekšējo dzīvi, arī Kaimiņa «videoblogu» sarunas ar visām tajos izskanējušām paša un ciemiņu (kas daudzkārt jo īpaši dīvaini) rupjībām internetā būs pieejamas vēl ilgi, taču cilvēki mainās, vai ne? Pieņemu, ka viņš tiecies pēc uzmanības un nu ir tās pamatīgi apžilbināts, kļuvis atkarīgs. Varbūt izbauda slavas mirkli. Kaut arī slava nav nekāda labā, nojauš, ka huligāniskā politiķa tēlā aplausus izpelnīsies daudz biežāk, nekā tas būtu, kļūstot nopietnākam. Taču gan jau nav arī tik dumjš, lai nesaprastu, ka politiskā un balagāna skatuve nav gluži viens un tas pats. Un, pat ja bieži (atsevišķu personāžu uzvedības dēļ) tiek tam pielīdzināta, tas noteikti nebūtu tas, uz ko mums visiem kopīgi vajadzētu tiekties.