Ģenerālprokuroru Saeima iecēla amatā pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča ieteikuma. Ē. Kalnmeiera pirmais pilnvaru termiņš beigsies 11. jūlijā. Tagad ģenerālprokuroru amatā var apstiprināt tikai uz diviem termiņiem; agrāk tā nebija. Pirms pieciem gadiem, kad 2010. gadā Saeima aizklātā balsojumā noraidīja Jāņa Maizīša iecelšanu amatā trešo reizi, uz Ē. Kalnmeiera nominēšanu daļa viņa tagadējo atbalstīju no Vienotības raudzījās ar aizdomām. Māris Kučinskis (ZZS) toreiz vēl bija Tautas partijā un strādāja Nacionālās drošības komisijā, kura tikās ar Ē. Kalnmeieru. «Jau toreiz viņš atstāja cieta, patstāvīga cilvēka iespaidu, pasakot, ka pakļausies likumam, nevis spiedienam,» atceras M. Kučinskis. Viņš uzskatot Ē. Kalnmeieru «par gudru un spējīgu cilvēku, kas labāk nekā jebkurš cits saprot situāciju tiesībsargājošajās iestādēs». Tiesa, grūtāk esot novērtēt, vai viņš patiešām nav ieklausījies aizkulišu spēlētāju norādījumos, bet arī šīs personas pa šiem gadiem esot mainījušās - toreiz bija vieni, tagad citi ar valdošajiem spēkiem saistītie, kas to varētu mēģināt darīt. Ģenerālprokuroram ir zināma loma, piemēram, arī valsts noslēpuma pielaižu atteikšanā.
Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Vienotība) pirms pieciem gadiem par Ē. Kalnmeieru nebalsoja, bet tagad uzteic komisijas sadarbību ar ģenerālprokuroru, kurš bieži pats ierodoties uz sēdēm skaidrot jautājumus arī tad, kad tik augsta līmeņa Ģenerālprokuratūras pārstāvniecība neesot bijusi lūgta. Otrais un pēdējais pilnvaru termiņš atbrīvo rokas, un A. Latkovskis cer, ka Ē. Kalnmeiers kļūs vēl aktīvāks un neiecietīgāks pret paviršu izmeklēšanu, ko prokuratūra pieskatot, kā arī pret prokuroriem. «Viņu ir grūti saistīt ar kādām politiskajām interesēm,» uzskata A. Latkovskis. Arī Saskaņas deputāts Andrejs Klementjevs sacīja: «Ģenerālprokuroram ir jābūt neatkarīgam, un mēs redzējām, ka viņš tāds ir.»
Daļa deputātu nevarēja īsti paskaidrot, kāpēc ir balsojuši par Ē. Kalnmeieru. Daži to darījuši kādu personīgu iespaidu ietekmē - kā Ints Dālderis (Vienotība), kuram bijusi laba sadarbība ar ģenerālprokuroru laikā, kad I. Dālderis strādājis premjera birojā. Taču viņa frakcijas biedrs Viktors Valainis, izdzirdējis jautājumu, iesaucās: «Nu gan pavaicājāt! Es uzticos Juridiskās komisijas deputātiem.» Šajā komisijā kandidātu atbalstīja deviņi no desmit balsotājiem. «Tāds bija frakcijas lēmums. Neesmu novērojis neko tādu, kāpēc man būtu jābalso pret un kāpēc lai es neuzticētos Augstākās tiesas priekšsēdētājam,» teica Andris Siliņš (ZZS). Ne Vienotība, ne Zaļo un Zemnieku savienība nebija tikušās ar Ē. Kalnmeieru, kā tas šādos gadījumos mēdz notikt. Viņu uz savu frakciju bija aicinājusi Latvijas Reģionu apvienība, kuras deputātam Mārtiņam Šicam tieši sarunas gaitā nostiprinājusies pārliecība par atbalstu kandidātam.
Ilze Viņķele (Vienotība) bija vienīgā, kas atturējās lēmuma pieņemšanā, kurā neviens nebija pret. Viņa sacīja, ka frakcijā neesot notikusi kandidāta izvērtēšana, bet no publiski pieejamās informācijas sapratusi, ka nevar nospiest pogu «par». Šaubas radušās pēc Ē. Kalnmeiera teiktā medijos, piemēram, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ilgākā laikā esot strādājis ar metodēm, kas nav pieļaujamas drošības iestādēm, kā arī stāstījis, ka viņa ģimene esot izsekota. «Ja to teiktu mana māte Rēzeknē, es saprastu, bet ģenerālprokurora pienākums ir raudzīties, lai nekas tāds mūsu valstī nenotiktu. Tad ir jautājums, kur viņa rīcība,» sacīja I. Viņķele un norādīja, ka ir noteikta procedūra, kā tiesiskā valstī šādos gadījumos jārīkojas.