Visticamāk, ne tikai sabiedrības vairākums, bet pat paši politiķi ir noguruši no tā, ko pieņemts saukt par «politiku», - jaunu tēmu nav, pārsteigumu personālsastāvā arī nav, kaut kāda, atvainojiet, mīcīšanās.
Var piekrist, tomēr, ja domājam par gaidāmajām vēlēšanām, rodas mazliet ļauna interese par to, kā partijas, uzrunājot elektorātu, tiks galā ar vairākām pretrunām.
Pirmā. Vēlētājus visvieglāk mobilizēt, kā instrumentu izmantojot kādu pietiekami lielam cilvēku skaitam saprotamu un nozīmīgu konfliktu, apdraudējumu. Tātad būs interesanti vērot, ko partijas te mēģinās uzkonstruēt. Mūsu austrumu kaimiņš? Korupcija (oligarhi), kas nozog valsti un mūsu nākotni? Jauna krīze eirozonā?
Otrā. Iespējams, kāda partija (-s) centīsies pozicionēties, uzsverot, ka valstī sākusies stagnācija, trūkst izlēmīguma utt. Labi. Bet tad šī vēstījuma nesējiem arī jārēķinās ar tieši pretēju noskaņu daļā sabiedrības, kas, atsaucot atmiņā notikušo izglītības, veselības aprūpes, reģionālās politikas jautājumos utt., teiks: nē, paldies, mēs tieši vēlamies stabilitāti, pietiks šādu reformu. Iespējams, kāda partija (-s) mēģinās vēlētājam «pārdot» apgalvojumu, ka valsts attīstībai trūkst plāna, vīzijas utt. Labi. Tomēr netrūkst arī tādu ļaužu, kuri domā pilnīgi atšķirīgi: ka par daudz mums dažādu koncepciju, plānu - ir jāstrādā šodien un šeit, nevis jābrauc pa mākoņiem. Varētu turpināt - trešā, ceturtā pretruna...
Pirmais eksāmens, protams, būs Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, kuru kontekstā saskatāmas šādas problēmas. Pirmā. Vairākumam sabiedrības nav īsti skaidrs, cik ietekmīga šī institūcija ir, attiecīgi - vai ir vērts tērēt laiku un doties uz iecirkni. Otrā. Vienlaicīgi mēs pietiekami ilgi esam Eiropas Savienībā, lai kandidāti nevarētu nesodīti solīt to, kas patiesībā ir nevis EP, bet, piemēram, Eiropas Komisijas kompetencē. Trešā. Ņemot vērā, ka finanšu ietvars nākamajam plānošanas periodam ES ir akceptēts, kandidāti nevarēs solīt cīnīties par lielāku finansējumu, pieņemsim, Latvijas lauksaimniekiem. Ceturtā. Ja atceras, ka ceļā uz iekļaušanos eirozonā neviena no t. s. lielajām partijām neko daudz pret to nepīkstēja, kandidātiem būs grūti pēkšņi pozicionēties kā principiāliem eiroskeptiķiem. Piektā. Latvijas sabiedrību sevišķi nesatrauc tematika, kas palīdz politiķiem (konkrēta novirziena, protams), - imigrācija no t. s. trešās pasaules, musulmaņu integrācija u. tml. Sestā. EP deputātu finansiālā rocība vidusmēra Latvijas cilvēka skatījumā ir tāda, ka jebkurš kandidāta mēģinājums apgalvot, ka tai nav sevišķas nozīmes viņa motivācijā, var izraisīt tikai pretēju reakciju.
Rezumējot: tuvākajos mēnešos mūsu politiķiem nāksies mobilizēt pusizslēgtā režīmā turētās prāta spējas. Var gadīties, ka dažos gadījumos redzēsim, ka nekāda «klikšķa» nav, jo spuldzīte sen izdegusi.