Vitronic uz uzbrukumiem savām ierīcēm reaģēja, paziņojot, ka visi stacionārie radari ir apdrošināti, aprīkoti ar signalizāciju un pēc izturības līdzinās bankomātiem, tāpēc tos sabojāt nemaz nebūtu tik viegli. Uzņēmuma pārstāve Antra Gaile par vandaļiem pat atļāvās paironizēt, portālam Diena.lv norādot, ka «uzņēmums viennozīmīgi augsti novērtē atsevišķu personu radošās izpausmes, tomēr aicina nepārveidot par mākslas objektiem tehniku, kuras primārais uzdevums ir satiksmes drošības līmeņa paaugstināšana uz autoceļiem». Taču protesta formas pret radariem ieguvušas arī nopietnākas izpausmes par vandalismu un dusmošanos internetā - vairākās Pierīgas pašvaldībās stacionāro radaru projektus nācies noraidīt, jo tās zemes, uz kuras bijis plānots radarus uzstādīt, īpašnieki atteikušies ļaut to darīt, ziņo LTV.
Autožurnālists Pauls Timrots nemiera cēloņus saskata tieši radaru ieviešanas procesā: «Valsts attieksme šajā jautājumā ir bijusi sabiedrībai uzspļaujoša, uzstādot radarus dīvainās vietās un līdz galam nepaskaidrojot, kādēļ radaram jābūt tieši tur. Nav brīnums, ka sabiedrība spļauj pretī, piemēram, ja uz man piederošas zemes kāds to radaru gribētu uzstādīt, arī es viņu pasūtītu.»
Arī sociologs Aigars Freimanis norāda uz necaurskatāmo radaru ieviešanas procesu un komunikācijas kļūmēm, kas radījušas iespaidu, ka policija šajā jautājumā aizstāv privātuzņēmuma, nevis plašākas sabiedrības intereses. Tomēr viņš aicina palūkoties dziļāk, jo pašos pamatos, noslēdzot ar privātfirmu līgumu par radaru ieviešanu, tajā esot iekļauts «ētiski kropls» pieņēmums, kas daudzos radījis dziļa aizvainojuma sajūtu. «Absurdi ir ielikt līgumā ideju, ka firma dzīvo no tā, ka ir pārkāpēji. Tas nozīmē, ka firma nemaz nevar būt ieinteresēta tajā, lai autovadītāji būtu godīgāki, jo tādā gadījumā firma būtu pagalam, un policija, kam būtu jābūt godīguma balstam, noslēdzot šo līgumu, ir pateikusi, ka firmu atbalsta,» viņš skaidroja.
Sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa savukārt norāda, ka mūsu sabiedrībā bieži vien cilvēki uzskata, ka ir situācijas, kurās likumu var neievērot. «Situācijā ar fotoradariem skaidri redzamas nebeidzamās svārstības starp cilvēka paša brīvo izvēli un sabiedrības institūciju noteiktajām normām. Šajā gadījumā izskatās, ka liela daļa sabiedrības neatzīst šo autoritāti, kas definējusi jauno kārtību, tāpēc tai drīzāk pretojas ar ikdienas praksēm nekā piekrīt tai klusējot. Tas ir kā sava veida protests pret neatzītu kontroles mehānismu, kas uzspiests no augšas,» viņa spriež.
Nedaudz citās domās ir sociologs Arnis Kaktiņš, kurš, atsaucoties uz mēnesi iepriekš tapušo SKDS pētījumu, norādīja, ka patiesībā absolūtais sabiedrības vairākums radaru ieviešanu atbalsta, vienkārši atlikušais mazākums ir tik aktīvs un skaļš, ka rada mānīgu iespaidu par sabiedrībā valdošo viedokli. «Pētījumā iezīmējās divas grupas, kuras vairāk pauda negatīvu attieksmi, - tie bija cilvēki, kuri devuši kukuļus policistiem, un cilvēki, kurus radari pieķēruši pārkāpjam ātrumu. Pirmajā gadījumā ir skaidrs, ka viņiem bezkaislīgie radari, no kuriem atpirkties nevar, nepatiks. Otrajā gadījumā radari nozīmē, ka braucēji ir spiesti mainīt savus paradumus, un šķiet, ka diezgan liela daļa no viņiem ārkārtīgi nevēlas to darīt,» teica sociologs. Viņš gan arī minēja, ka daļēji iebildumus noteikti var skaidrot ar radaru ieviešanas procesu, jo aptauja parādījusi, ka iedzīvotāji radariem uzticētos vairāk, ja tos uzstādītu valsts, nevis privāta kompānija.
Jāpiebilst, ka iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (RP) piektdien paziņoja, ka, ieviesējiem neizpildot līguma nosacījumus, «turpināsies jau sāktā līguma laušanas procedūra» ar radaru ieviesēju. Tas gan nozīmē tikai to, ka lauzt līgumu Valsts policija varēs tad, ja arī līdz 20. jūlijam visi radari nebūs uzstādīti.